|
Jūnijs 12., 2005
00:13 - Jumprava fantastiski. te nu ir viens brīnums, kuru biju norakstījusi, bet..
dzīvajā NEVAR SALĪDZINĀT ar jebko, kas ir dzirdēts ierakstos.. Jumprava
:) apzinājos, ka šī nu nav mana lielā sirdsmūzika, bet.. bet, uz
koncerta beigām, atradu sevi nokāpušu no balkona, cenšoties iejukt
pūlī..... :)
redzēju cilvēkus, kurus vairs necerēju redzēt... sirdī jaunas vēsmas,
jaunas dzirkstis - ir tā sajūta, ka kāds ir radīts Tev.... un ir tik
ļoti vienalga, ka redzi, ka nav viens..... [vai tā ir tīra/īsta
mīlestība? vai tieši otrādi - pašapmāns??]
viss beidzās ar "Vēlreiz".... un... aizkustināja viss šis pasākums mani....
Kāpēc kopā esot tu klusējot gaidi
Atnāks rīts un atņems vārdus tev
Manas lūpas tad vairs neatvērsi vārdiem
Kāpēc gaidi vēl
Kāpēc gaidi vēl? Garastāvoklis:: can i give my old heart 2 you? Mūzika: tur dzirdētā rezultātā galvā skan Billy Corgan's "Mina Loy"
|
Comments:
nedomāju, ka varētu tas būt pašapmāns, mož emo?
| From: | coda |
Date: | 12. Jūnijs 2005 - 23:10 |
---|
| | | (Link) |
|
:/ kādā veidā un ziņā?
nu emo tādā ziņā, ka neko vairāk neredzi, kā tikai to kaut ko uz ko tu esi nemanāmi sakoncentrējies, un, lai cik arī apkārt cilvēku nebūtu - tu redzi tikai to, kautko..
| From: | coda |
Date: | 12. Jūnijs 2005 - 23:42 |
---|
| | | (Link) |
|
pirmā doma bija - bet vai tad uzreiz tā liktenīgā sajūta rodas? :/ taču, padomājot, nav tās liktenīgās sajūtas, bet tad jau arī nav skaidrā saprāta, kas pateiktu, ka tā nav, right?! :D ..jā :) might be :)
nejaušas/liktenīgas/pēkšņas sajūtas .. ak, tas ir tiešām kas stiprs.. |
|
|
Sviesta Ciba |