.
punkts.
vēl vienai dzīvībai pielikts punkts. un kāpēc? cilvēks 23 gadu vecumā paņem un nomirst no anoreksijas. un vai tādā brīdī pasaule nešķiet līdz nelabumam netaisna? kāpēc cilvēki sevi dzen lamatās uz dzīvību un nāvi? kāpēc ir jāmoka sevi mēģinot izdzīvot tikai uz pāris salātlapām dienā un ūdens?
un citkārt varbūt ziņas par kādu nāvi,paskatoties uz iemeslu, šķiet ne tik absurdas, bet, kad tas notiek ar kādu zināmu cilvēku,tepat,tev blakām, tu izjūti notiekošo tik tuvu, tik reālu,ka sirds sažņaudzas līdz nelabumam.
bet nekas jau nav maināms. vari tikai apdomāt un izvērtēt cik daudz stulbību mēs paši spējam ar sevi paveikt.
punkts.
.

man šķiet,ka pat manas nopūtas radītās gaisa plūsmas ātrums ir simtreiz ātrāks par internetu,kas man te mājās ir. bēdīgi.bet vēl bēdīgāk,ka kompis,kurā bija mana rūpīgi krātā mūzika ir nobrucis un iedots varen slinkam meistaram,kurš ar prieku paziņoja,ka kompis tiks iztīrīts pilnībā. gandrīz vai raudāt gribas. un bildes jau arī tur bija kkādas,bet tas nav tik sāpīgi, to bija maz un tāpat jau izmētātas pa visādiem diskiem un internetsaitiem. jūtos apdalīta. varēšu klausīties star ef em no rīta līdz vakaram. tā jau būtu okej,ja nets būtu normāls, vismaz last ef emā varētu dzīvoties un pamazām vilkt atpakaļ mūzikas,bet nē.ja nav tad nav nekā.
however, šodiena tāda mazliet dīvaina.. tad auksti,tad karsti, tad saule, tad atkal paspēj aizbēgt no lietus,tad šis atkal piedzen tevi. plus vēl,nostopējām sievieti,kura atvadoties teica,lai neprecamies ar nepareizajiem vīriešiem, mhmmm..
galu galā vismaz paveikts arī kaut kas labs,palīdzot taisīt skolas darbus.man jau patīk šo to uzbildēt arī un piedalīties filmiņlikšanu procesos ar savu klātbūtni,he.
tagad gan laikam tēju, palasīt un ievelties savā matracī [kurš ir kārtējais,kuram esmu atņēmusi gultas rāmi[tracina laikam mani tie rāmji]].

ko tu vēlies?

***
es zinu tikai to,ka vēlos prom.

nepaspēju pat nopīpēt savu cigareti,kad staigājot ap ziediem kuplo krūmu, jau atradu ceriņziedu ar piecām lapiņām. jā,es ievēlējos!


un jā, mazliet paķēmoju žurnālbildes.he

nedēļas nogale aizvadīta uz ūdens bāzes.sajūtas vienkārši brīnišķīgas, itīpaši ieskatoties makā. vienīgi šokolādi gan nevajadzēja tik daudz saēsties,ha. šodien līdz pus4iem rītā lasīju ar iepriekš izteiktu labu rekomendāciju iedoto grāmatu by Kurts Vonnegūts 'Cilvēks bez valsts'. izlasīju un šodien gribējās vēl kaut ko no viņa,bet nav,tāpēc turpināju vien lasīt savu pasaku par 'pēdējo orku'. +ārā paliek arvien aukstāks un laika ziņas nosolīja jau līdz -1 grādam pēc celsija,naktī,protams.


***
"Un es lūgtin lūdzu jūs - pamaniet,kad esat laimīgi un kādā brīdī iesaucieties vai nomurminiet, vai nodomājiet: "Ja tas nav jauki, tad kas vispār ir jauki!?"" /K.Vonnegūts/

tā kā šodien ārā bija no kājām gāzošā saule ar pastiprināto radiāciju un mēģināju ne tik daudz kā parasti pa āru zīmēties,
tad izdomāju,ka beidzot tomēr kaut ko gribas uz papīra atstāt. atmetu domu par savu vīrieša rēga tēlu un uzzīmēju lapseni,
vienkārši tāpat. par godu pārsātinātajai knišļu sezonai, da lab.
jāpiemetina tikai ka šī bija beigta un uzticīgi man pozeja + daži radziņi bija aplauzti,bet nu nekas.
reku šī ir:

&vispār bija baigi dīvaini ņemt rokās atkal zīmuļus pēc ilga laika, bet nu šo to vēl izdodas uzdabūt uz papīra.
cerams,ka arī citās dienās piedabūšu sevi pie zīmēšanas.

tidied up the house today,
trying to put everything in the right places
and wishing to do that with myself as well.


un vēl vakar vai aizvakar izraku vecu disku ar daudz mūzikas iekš tā.šķiet,sarakstīju to aptuveni tai laikā ,kad man bija 14gadnieka vētras.klausos Finch. biju jau aizmirsusi kā šie skan.he

iekšā tāds mazliet nemiers. pēdējās dienās ir uzradusies vēlme kaut ko zīmēt, gleznot. iespējams,ka rīt beidzot saņemšos to arī izdarīt.vienīgi nav normālas pamatnes uz kā.ganjau kkas atradīsies. un dīvaini, ka šī vēlme pie manis ir atnākusi ar jau aptuveno domu,kā tam vajadzētu galā izskatīties.. bet es to galīgi nesaprotu jo tā aptuvenā doma man rēgojas acu priekšā jau gandrīz nedēļu.. - tā ir vīrieša seja, tāda diezgan grafiska, un ir tikai melns,pelēks un balts..
no sākuma man šķita,ka man šīzes nak virsū, jo tā seja tāda dīvaina, neregulāra formās,plusā vēl nekad neredzēta. un es zinu,ka man nesanāks viņu uztaisīt tieši tādu kā iztēlojos jau, jo ilgi neesmu pie otām ķērusies [ja man tādas vēl vispār ir], bet nu tad jau redzēs. varbūt saņemšos,bet varbūt nē, who knows,kā būs rīt.

jau ilgi laikam man nebija bijis tik liels nogurums svētdienā. tiktiešām jūti,ka nedēļas nogale ir bijusi vienkārši kreizī. vakarnakt tā saucamajā 'muzejnaktī' noblandījāmies apkārt pa pilsētu, neticamā kārtā, vēl varēdami iedabūt sevī atkal pietiekami daudz aliņu, kaudamies ar odu mākoņiem,kuri tā vien priecājās,ka ir uzrīkotas sātīgas vakariņas, vērodami mākslinieku darbus & klausīdamies popielas paveida koncertu. šonakt vismaz vairāk par divām stundām gulēts un arī tādā pietiekami manam prātam utopiskā vidē.
un šodien, kad atrados mājās, starplaikā starp izkāpšanu no mašīnas un tikšanu līdz mājas durvīm, šķita ka nogāzīšos pagalmā, jo no liela noguruma jau bezmazvai gļuki rādījās un galva sagriezās. nekas, pārgāja. būs labi.gulēšu rīt.

aizmigu pie uz visskaļāko uzslēgtās caspian - some are white light ar domu,ka noklausīšos vienu reizi un tad slēgšu ārā un nodošos gulēšanai.esmu gulējusi divas stundas un jūtos šausmīgi. un smejos par savu rīta ierakstu. laikam tiešām biju sadusmojusies par muzikālajiem izteikumiem.
lab,lai nu paliek. ārā jauks laiciņš un jāiet baudīt vasarīgo siltumu. jauku jums visiem dienu!

viss gāžas ārā.pamatīgi.
pēc nepabeigtā debesskrāpja,kurā dzirdēju tikai pusi dziesmas no 'nepatiesi bet fakts' un mazliet no '9horizon',
visu mājupceļu man borēja smadzenēs,ka es gruzoties par daudz un pie vainas esot postroks.
bet tas taču darbojas tā kā tu to uztver, tāpat kā viss mūsu dzīvē īstenībā.
so fuch off, ja tu nesaproti postroku, tu nekad nesapratīsi mani.
un vispār šis viss vakars bija tik faking sentimentāls,ka sajukt prātā bezmazvai.
daļa pagātnes rēgu uzpeldēja tik dzīvā skatījumā, ka gandrīz vai spēja ielīst atpakaļ manā dzīvē,
un uz brīdi man gribējās ļauties, bet kam man to visu? i've been there, i've seen that, i've done it,i've felt it.
es paliku pie sava, un tas nekas,ka jau tāpat pateicu par daudz. visam savs laiks un vieta. es negribu atkārtoties.
ne tagad.

i'm going mad.seriously.

iekšējās vētras.

un vispār,viņam vienkārši ir draudzene.
un es esot forša. haha. kāda gan tam nozīme.

+man atkal ir nemiers iekšā.gribas kkur aizceļot.
varbūt tā ir bēgšana no sevis,bet varbūt tas ir sava veida recovery,
bet arī tas mani pašlaik neinteresē.

jo vairāk skatos apkārt,jo mazāk gatava jūtos jebkam,
kas saistītos ar attiecībām.
par ko tad es te sēžu un cepos?

vakardiena bija ''neko negribu darīt'', ''nearvienu negribu runāt'', ''nevienu negribu redzēt'' diena.tikai gulēt gultā,klausīties mūziku un skatīties griestos.tāda diezgan padrūma. kuras noslēgums bija grandiozs ar tēta veselības izlēcieniem atkal. nosēdēju pie slimnīcas četras stundas,gaidīdama,vai laidīs viņu mājās vai nē. pa to laiku paspēju izbļaut savu sāpi, pagaudot līdzi radio skanošajām dziesmām un pārstresoties. galu galā izgāzu ārā tik lielu emociju kravu,ka,visbeidzot aizbraucot mājās, biju vienk exhausted, iekritu gultā un aizmigu. un gulēju tik dziļā miegā,ka nekas mani nespēja traucēt.
pamodos no rīta es ar pavisam citādām izjūtām. patiesībā, biju izlikusi sevi ārā tik ļoti, ka šodien sajutos pat atvieglota, priecīga par sauli aiz loga, un kopsummā vienkārši daudz pozitīvāka nekā varētu gaidīt.ik pa laikam pazīmējos ārā, pasēžu saulītē,siltumā,jo nu jau sajūtas ir gandrīz kā vasarā. mēģinu sakārtot sevi.
un klausos daudz daudz mūzikas.bez apstājas.

 

I got too emotional.
I know.

..and still am.

sarkani lakotie nagi sitas pa taustiņiem it kā gribēdami izgāzt visas emocijas ar trausli melno līniju iezīmētajā lodziņā, bet es nespēju,
tikai skumji noraudzīties savā apjukumā, mulsumā, uztraukumā.. bezspēkā? .. nē, drīzāk jau neticībā,kas mani grauž. pati sev šķietu kā uz naža asmens svārstoša plakne,kas meklē līdzsvaru,jūtot,ka jebkurā momentā var sekot kritiens.

gar māju aizbraucis jau trešais tramvajs.ārā ir gaišs un laternām vairs nav nozīmes.visu nakti spēlējāmies ar video un skaņām līdz uznāca pilnīgs prātāsajukums,kuru spēcīgi papildināja 55 aphex twin kompī atrastie albumi. pieķēzijām internetvidi ar jauniem daiļdarbiem [khem khem],un tagad gribētos iet gulēt.

6:04
labrīt!

trešā diena,kā saka,vēja pilsētā.svētdiena kā jau svētdiena,nekā izteikti produktīva.tik vien kā pārvietošanās no viena latvijas gala uz otru,of course,stopējot.pirmdiena aizvadīta šļūkājot pa pilsētas ielām un uzsmaidot saulainam siltumam.vakarpusē gan pa durvīm iegāzās pāris studentu,lai realizētu savu video projektu & jurģis ar aliņu, lai nu es šim dredus taisu.nosēdējām līdz diviem naktī līdz pilnīgam spēku izsīkumam,sāpošām rokām & beigu norunu,ka pabeigšu šodien.taču šodien ne ziņas ne miņas,un jāsaka,ka labi vien ir, jo šodiena ir so damn busy t.i.pārpārēm bagātīga ar ideju ģenerēšanu un attīstīšanu. a lot of ups and downs;kafija;cigaretes;prāta uz īso saiešana ;nogurums;uzmācīgs miegs.un tracinošākā ir daļa, kad lielā aizrautības virpulī viss ātri rit uz priekšu,bet vienā brīdī visi gali aplūzt un tu esi kā izmests no laivas,jo saproti,ka nav kopsaucēja, tikai haotiskas idejas[un nav jau sliktas, BET..].un tad galvā ieurbjas tas lielais melnais tukšuma caurums,kad tu sēdi kā apdullināts,mēģinādams savākties,sakopot visus idejiski idejiskos krikumus,bet nespēj. tikai sēdi pīpēdams pie loga un dumi hipnotizē sešus stāvus zemāk redzamo ielas klājumu ar ik pa laikam acu skatienam nozūdošo tramvaju.

laiks skrien,lido, nemanot, pazūd.

Kādas ir tavas 5 top ATKARĪBAS?

[šodien pārskatot facebook`u ievēroju,ka ik pa laikam cilvēki veido savus mazos topiņus. un tā mazliet apdomājot,iespējams,ka esmu tikusi pie sava,vismaz pašreizējo,atkarību sarakstiņa -
1: Post-Rock
2: Cigarettes
3: Sleeping
4: snowboarding
5: Chocolate.

Cipariem,kas ierindo,gan nav nozīmes,un arī mazliet šaubos,vai gulēšanu tur var ierindot,bet šie nosauktie viennozīmīgi ir tie,no kā pašlaik atteikties nevaru.