saules gaisma krītot cauri logiem, uz palodzes veido mazus rombus. ik pa brīdim gar logu pazib kāda muša vai ods,vai taurenis. šodien es pamodos ar tikko no dārza atnestu zemeņu smaržu. viss šķiet tik jauks un saulains,ka pat mazais nogurums,kas bija kā pielipis pēc murgainas nakts, ir nozudis. jāiet ārā, jāaizripinās ar riteni līdz ezeriņam, pēctam jāpiepilda pagalms ar tikko pļautas zāles smaržu un jāpašūpo kājas kokā iekārtajā šūpuļkrēslā. jūtos vasarīgi :).

mani kāds varēja iepriecināt un uzdāvināt man labi daudz labas mūzikas, jo esmu savu pleijermūziku izklausījusi no viena gala līdz otram, bet kompī ir tukšums. un es ilgojos pēc efterklang. taču mans internetātrums man negādās tādu prieku kā jebkāda veida pirātizpausmes. labi,es kušš, iešu draudzēties ar Remarka Trīs draugiem.

ar lielu pie mājas saplūkto margrietiņpušķi vakar paspēju aizskriet uz diviem izlaidumiem. un staigājot, pa savas skolas gaiteņiem, kuros jau divus gadus kā nebiju rādījusies, atkal sapratu,ka pēc tās itnemaz neilgojos. un uzskrienot virsū savam klasesbiedram,spēju tikai aši pateikt čau un skriet tālāk. nebija vēlmes izplūst runās par to kur tad galu galā mēs esam nonākuši un ko darām, un kā iet. mani tas neinteresēja. neuzradās pat vēlme aiziet pie klases audzinātājas, kura tāpat mūs bija pavadījusi tikai pēdējajā pusotrā gadā. sagaidīju savu kārtu sveikt absolventu & devos prom.
*
bet šodien es jūtos sagurusi. nezinu pat no kā. varbūt tas ir lietains laiks,kas mani tā vien spiež piezemēties, nelekt tik traki pa gaisu, neskriet,bet mazliet piebremzēt, apsēsties, padomāt. jo sienu,kurā pēdējā laikā skrienu ar galvu atkal un atkal, sauc 'es nezinu,ko vēlos & ko man darīt'. un tās polārās naktis,kad nevaru aizmigt no nemiera prātā..
+šovakara skrējiens,drīzāk jau ātra pastaiga bija pat diezgan patīkama, ja neskaita to,ka lija. ļoti lija.
taču man patīk silts vasaras lietus. kleitiņa mugurā, puķains lakats ap kaklu un ej pa peļķēm lēkāt :).

visi kā traki nododas 'kā svinēt jāņus' plānošanai, ka pat es tagad sāku prātot, ko nu lai iesāk. vecāki man šodien paziņoja,ka dosies prom no mājām pie vecvectēva, uz tālajiem laukiem latgalē>sauleskalnā>pie lv dziļākā ezera Dridža. draudziņi arī kur nu kurais, cits uz Ibizu, cits grib skriet uz jūru, cits kkur vēl citur pie kkā cita. confused, I am !
tad jau atliek vien izdomāt vai *stopēt uz latgali, *palikt mājās vienai, *aicināt ciemiņus uz mājām, *vai vienkārši stopēt kkur ellē ratā sazinkur,kur deguns rāda**vienai **vai atrodot sev ceļabiedru,jo tāda pagaidām nav.
eh

braucienu pa kurzemi laikam varētu nodēvēt par vienkārši unbelievable & epic. viss nenorisinājās kā plānots, bet tas jau sen zināms,ka plāni nekam neder, dažkārt jāpaļaujas uz sajūtām [sīkāk - mēs neaizbraucām uz talsiem,jo mūsu gids Sabis bija rīgā & norunājām,ka braukšu ciemos,kad viņa tur būs; neaizbraucām arī uz kolkas ragu un nebraucām pa jūras malu atpakaļ, bet tas viss tika atspēkots ventspilī]. tā nu aši nokļuvām līdz zīmei 'ventspils',kur tikām arī izlaistas. ieraudzījām zīmi 'centrs 5,4km' un izdomājām,ka jāstopē, jo nebija jau arī īsti nojautas,pa kurieni mums labāk iet. nostopējām mašīnu uz centru, bet tā arī neizkāpām no tās, jo kā gadījās kā nē, iepazināmies ar diviem nenormāli jautriem un draudzīgiem cilvēkiem, kas mūs visas dienas garumā izvadāja pa pilsētu, visu izrādīja un smalki pastāstīja,kas, kur un kā.. bet visinteresantākais bija tas,ka tie cilvēki strādā par ločiem [ostas kapteiņiem]. tā nu tikām aizvestas arī līdz viņu darbavietai, iepazināmies ar kapteiņiem, mūs izvadāja pa visām telpām, izklāstīja par visu ostas darbību, izrādīja un paskaidroja kas redzams ekrānos un kā viņi sagaida, pārbauda un aizvada kuģus jūriņā. interesanti, bet aizraujošākā daļa bija tā,kad mēs reāli kāpām uz mazā,bet visnotaļ spēcīgā vilcējkuģa un braucām jūrā pretī lielajam. pie tālākajiem jūras vārtiem abi satikās un tad pa noritinātām kāpnēm viens no mūsu dienas gidiem rāpās augšā uz lielo, lai vestu iekšā ostā. pa to laiku mēs ar mazā kuģa kapteini dzērām aliņu uz izjautājām par visu iespējamo,kas vien ienāca prātā. dzirdējām arī dažādus stāstus,piemēram par to,kā ziemā filipīnieši iešļūca ostā uz sava kuģa,kuru jau paspējuši pa ceļam nodedzināt, madness. piedzīvojumi mums ne pa jokam bija. vēlāk vēl gar jūru,kur stāvie krasti, pablandījāmies, aizdevāmies paēst vakariņas & tad jau mēs posāmies ceļā uz rīgu.
pat pusi cigaretes nepaspējām nopīpēt,kad jau nostopējām fūri līdz salaspilij. tad no salaspils tālāk pa apvedceļu līdz sēnītei, kur nostopējām aizdomīgu vīrieti,kas aicināja mūs ballēties, un izlaižot inciemā, kur viņam bija jānogriežas, šis nemaz nebrauca prom un stāvēja un uz kko gaidīja. pulkstens bija jau pus12 & pēc pāris nostāvētām minūtēm šis piebrauca mums klāt un izteica frāzi: 'nu, neviens neņem?' & tieši tai brīdī mums pamatīgi noveicās,ka brauca mašīna, kura arī apstājās un nogādāja mūs mājās. šonakt bija varensalds miegs & par mūsu izbraucienu vēl liels plašs smaids sejā.
tagad atkal nemiers & gribas atkal kkur doties. vakar prātojām,ka nākamais brauciens varētu būt tallina, but who knows..

mēģinājām nokļūt no liepājas uz rīgu, bet beigu beigās atradāmies kuldīgā un tagad stendē pie radiniekiem un rīt no rīta ceļojam tālāk. talsi, ventspils, kolkas rags,gaidāt,mēs nākam! un tad gan laikam uz rīgu un mājup uz valmieru! meitenēmpatīk piedzīvojumi! vūh

ideāls pirmdienas rīts. tikām gan pie kafijas gan pie cigaretēm. sēžu un gaudoju līdzi dziesmām.
drīz jau jāliek soma uz pleciem un atkal jādodas ceļā.
nu ko,liepāja, iespējams, tagad es tevi vēl ilgi neredzēšu.

liepājā šodien ierastā vēja diena, bet tomēr pamanījāmies atrast kāpu iedobēs savu bedrīti,kur no tā paslēpties. sēdēju un lasīju grāmatu 'The Secret' un jāsaka, ka tā gramata mani iepriecina. domu spēks,domu spēks,ek. pēctam uznāca biezs miglas slānis un visa jūrmala izskatījās pēc nekurienes. aizlaidām pastaigāties un pasēžot pie fontane`a secinājām,ka no kanāla pretējā pusē novietotā kuģa mūs ar binokli vēro viens vīrietis. krīpī. pamājām ar roku un šis mums arī. tad lecām tālāk, jo sajūta bija gaužām dīvaina. tagad atkal ir saule atradusies, taisam pusdienas un vēlāk jau jādodas atkal pilsētu pētīt. varētu geokačā iet,hmm. ta redzēs,varbūt rīt,jo tas gan ir laikietilpīgi. vēlāk jau vēl arī dizaineru darbi jāiet lūkot.
jūtos labi un arī jums vēlu justies labi! :)

pain some pictures not paint them. [EF]

šausmu galvassāpes visas dienas garumā. what can be better than that?!
tomēr saņēmos un valmiera->liepāja ceļa gabals tika veikts diezgan veiksmīgi. vienīgi ir totāls spēku izsīkums, jo gulējusi esmu tik vien kā pusotru stundu no rīta,kad ierados mājās, uztaisīju vecākiem brokastis un izstūmu viņus ārā pa durvīm,lai dodas uz darbu. jāizdzer laikam tēja un jāpaskata kāda filma vai vienkārši jānosnaužas. šovakar laikam jāaiziet to jauno fonteinu aplūkot.

+šodien redzēju foršu skatu, kā purvainā apvidū stāvēja izslējies koks, tāds bez zariem un līdzarto bez lapotnes, bet šim galā gracioza dzērve vai arī tas bija tas melnais stārķis. nezinu vai dzērves tik augstu tiek,heh. bet bija smuki.

laikam tiešām iestājies tāds periods, kad vienīgais, ko vēlos ir klausīties mūziku un lasīt grāmatas, daudz daudz. un to arī es daru. vēl man patīk uzkāpt uz sava oldskūlīgā ričuka un aizbraukt līdz netālajam ezeriņam, pavērot mierīgo ainavu.
tad vēl gribas aizstopēt kkur. zinu,ka gribas ļoti uz jūru. un vēl arī iespējams,ka gribētos kkur aiz robežas.bet tad vēl redzēs,kur mani ceļi vedīs.

'Cilvēks, kurš nemitīgi uzturas vienā un tajā pašā vidē, kļūst garlaicīgs un apātisks. Viņa enerģijas līmenis sāk strauji pazemināties. Pat gaisa pilīm nepieciešamas jaunas krāsas.'

nē nu diena jau bija jauka. uzcepu rabarberu kūku un sagaidīju ciemiņus. izmetām lokas pa dabas takām manā apkārtnē, kļuvām arī par odu vakariņām. bija prieks atkal satikt sen neredzētos un arī ne tik sen neredzētos.

tagad gan stresiņš,jo tēti atkal ved uz slimnīcu.sēžu un skaitu savu no budistiem aizgūto 'nam miojo rengue kio' un nezinu vai viņš palīdz,bet vismaz skaitot tas bloķē prāta sliktās domas un es cenšos turēties tikai pie labajām. viss būs labi.

gribas vien aizbēgt no visa, kaut kur paglābties.

jēs, sēžu vef5.korpusa telpās,aiz loga jau sen kā uzaususi jauna diena un šķiet,ka arī ir siltāks un pat ne vējains ārā. esmu negulējusi,diezgan saburzīta, paspējusi jau ar homemade longbordu paripināties, visādas dumības izrunāties, izglītoties par skeitparka konstrukcijām, izpētīt netā simtunvienu lapu & tagad man nāk lūziens, jo,neskatoties uz nebeidzamajām augšstāvā skanošajām dramiņa skaņām,un faktu,ka pat tur balsis un soļu rīboņa ir apklususi,nerunājot jau par ar mani vienā telpā esošajiem cilvēkiem,kas jau labu laiku saldi čuč, es laikam esmu vienīga,kas vēl kāda stūrītī nav atplīsusi.

ā ne, tikko kāds piezvanīja pie durvīm. drošivien sparīgi skeiteri uz rīta ripināšanos ieradušies.mh

es gribu mājās,bet vēl līdz valm jāstopē.

This will destroy you - quiet.

To the jukebox bars you frequent
The safest place to hide.

jūtos sagurusi un jūtu,ka nespēju normāli paelpot,līdz ar to arī galvassāpes mani apciemo. es nesaprotu šito.jau tā dzīvoju laukos un ēdu vitamīnus un it kā arī pārgalvīgas lietas,kas saistītas ar pārmērīgu saldēšanos nedaru, bet tik un tā noķeru tās draņķa saaukstēšanās viens un divi. jātaisa lielā tējaskrūze,eh

šovakar ar mazo brāli un tēti tā kā tādi āksti pa mājām ņemamies. un mamma mūs lutina ar rabarberu ķīseli.pa dienu arī paspēju izākstīties, arī kameras priekšā [ar cerību,ka tas tiks izgriezts :) ].

+šīs dienas lielais piedzīvojums bija, dodoties prom no tēta darba, rāpšanās pāri vilcienam [jo šis bija noparkojies baigi nelāgi un uz abām pusēm bija tālu jo tālu jāiet,lai tiktu uz priekšu]. nu ne visai lielajai kastei,bet tur,kur tās savienojumvietas,kur pat tā īsti nebija,kur pieturēties un ,ja nebūtu tur tā vīrieša,kas man palīdzētu , pēc manas lielās laušanās pieņemt jebkādu palīdzību, un padotu rokas,lai nenokrītu kkur starp sliedēm un vilcienu, iespējams būtu diezgan sāpīgs pasākums.
un piedzīvojums vai varbūt mazais pārdzīvojums nejau tāpēc,ka būtu baigais action, bet tāpēc,ka bišku lika aizdomāties par to kā es paļaujos vai nepaļaujos uz cilvēkiem.. no sākuma man šķita,ka spēšu viena, mierīgi un stabilāk nekā tad,ja divi. un tad man piedāvāja palīdzību un es sabijos un noraidīju, bet beigu beigās, pieņemot, sapratu,ka tā bija labāk, drošāk un vieglāk.
ai, kko rakājos pa sevi atkal. jāiet palasīt laikam,savādāk dīvainā kārtā acis sāp te sēžot.

kā lai tiek vaļā no tām bezkrāsainajām skumjām?
plusā vēl ģimenes stresi liek gribēt doties prom steigšus, bēgt,bet tā nevar..
un taisnība vien ir,ka lielākā cilvēku problēma ir nemākulība runāt.

būs jau labi.

pagalmā plivinās baltās kastaņziedu ziedlapiņas,kuras vējš ik pa laikam spēlējoties iegriež mazos vieglos virpuļos uz riņķi vien.un dažbrīd to ir tik daudz,ka patiešām atgādina tos harmoniskos ziemas brīžus,kad gigantiskas sniegpārslas nekā netraucētas mierīgi krājas kupenās noklājot visu zemi.
bet tagad pamazām jau jāiet taisīties,
vakarā ir Valmiera goes ragga ar visu crystral sound sistēmu & viņu draugu no anglijas Ignat Gorazd, kura dredus es vienkārši apbrīnoju,ojā

a sigh.