šovakar ar mazo brāli un tēti tā kā tādi āksti pa mājām ņemamies. un mamma mūs lutina ar rabarberu ķīseli.pa dienu arī paspēju izākstīties, arī kameras priekšā [ar cerību,ka tas tiks izgriezts :) ].

+šīs dienas lielais piedzīvojums bija, dodoties prom no tēta darba, rāpšanās pāri vilcienam [jo šis bija noparkojies baigi nelāgi un uz abām pusēm bija tālu jo tālu jāiet,lai tiktu uz priekšu]. nu ne visai lielajai kastei,bet tur,kur tās savienojumvietas,kur pat tā īsti nebija,kur pieturēties un ,ja nebūtu tur tā vīrieša,kas man palīdzētu , pēc manas lielās laušanās pieņemt jebkādu palīdzību, un padotu rokas,lai nenokrītu kkur starp sliedēm un vilcienu, iespējams būtu diezgan sāpīgs pasākums.
un piedzīvojums vai varbūt mazais pārdzīvojums nejau tāpēc,ka būtu baigais action, bet tāpēc,ka bišku lika aizdomāties par to kā es paļaujos vai nepaļaujos uz cilvēkiem.. no sākuma man šķita,ka spēšu viena, mierīgi un stabilāk nekā tad,ja divi. un tad man piedāvāja palīdzību un es sabijos un noraidīju, bet beigu beigās, pieņemot, sapratu,ka tā bija labāk, drošāk un vieglāk.
ai, kko rakājos pa sevi atkal. jāiet palasīt laikam,savādāk dīvainā kārtā acis sāp te sēžot.