pēc tam, kad Hermaņa kungs (jā, tas pats) nocēla manu taksometru, mani vairs nekas nepārsteidz latviešu inteliģencē. bet varbūt viņam vairāk vajadzēja. kas tad es salīdzinājumā ar viņu. un vispār esmu mājās. beidzot. ai, es nezinu, kā es jūtos. kad esi prom no mājas, ir kaut kādas ilūzijas, kaut ko gaidi, sapņo, un tā. bet atgriežoties, ir skaidrs, ka ķīseļa upes sen jau izsīkušas. saldu miegu visiem, sevišķi bērniem, kas raud un neiemieg, jo.
es esmu histēriska. tāpēc man nepatīk konfliktēt, jo es tikai pati uzkurinos līdz baltkvēlei, bet reāli nevienu iznīcināt nevaru ne ar vārdiem, ne bez. vot nav jēgas strīdēties.
gribu aizbraukt. tagad.
viesmīle bija galīgi garām, riebjas, ka cilvēki visu laiku uzmācas un tā, vai jums to vai šito, varbūt vēl to, varbūt salveti, varbūt dakšiņu. un vispār nebija garšīgi, arī karstais balzams negaršoja. un veļa uz balkona ir sasalusi. pasaule, kas ar tevi?
apsēdos darbā pie galda. sapratu, cik svarīga esmu kādam, ka man ir tik milzīga atbildība pret citiem, mīļumiņiem, ka viņu dēļ es te svētdienas vakarā sēžu pie galda un domāju. vajag čurāt. radiatori auksti. iešu tūlīt uz kafejnīcu jūgendstila rajonā - beidzot taču jāsāk dzīvot skaisti (nevis brīvi lecīgi bomzīgi ar neciešamiem aizdzertiem kretīniskiem literātiem apkārt, khe khe ...).
tad, lūk, es eju. pasaule, paver rokas!
kad nopietni strādā (vai mīli) ēst negribas, bet neskatoties uz to, visu laiku moka doma, ka vajdzētu kaut ko pagatavot. un vispār vajadzētu kādu filmu paskatīties. aiziet uzpīpēt. pastaigāt pa dzīvokli. pagriezt mūziku skaļāk. nopietni strādāt (vai mīlēt).
Sapnī pie manis bija atnācis Bindemanis un mācīja dzīvot, lika man ielikt ausīs auskarus, kas man nepatika un nogriezt plīti pirms iziešanas no mājas.
vakar tev ir jāklausās, ko viņi tur runā tev un par tevi tieši acīs kā tādu pienākumu. nekas oriģināls. tikai, ka traka, nedaudz.
limonāde ar vīnogu cukuru. mīkstas karstas karbonādes.
šodien niez galvas āda. un sirdsapziņas pārmetumi.
tāds klusums.
iebrien līdz ceļiem vannā, nedomā mani glābt, jo, ja tu esi šai namā,/ tad tu esi tā, kurai sāp.
es varu vienā mierā, vienā solī un pat mazāk nonākt līdz naidam. varu sākt ienīst kādu tieši tagad un šeit. un uzreiz. un kas par spēku. vēlētos tādu intensitāti citādi. vispār kaut kāda bimbu diena. kāpēc es vienmēr ciešu, nekad neskumstu, stulbi plosās kaut kādi ādas un oderes izplēsēji pa iekšu.
satiku uz ielas cilvēku pēc diviem gadiem, tā, neko. runāt nav par ko. tā sakautrējos. beigās ieplēš vienīgo tēmu, kas man, bļa, reāli sāp. bet es kautrējoties atbildu, ka nezinu neko par to. un tad mēs šķiramies. pie Ozīrisa. mums abiem ir netīri mati. tad es eju un domāju, ka pirmajā krogā izdzeršu šampanieti. jā, noteikti izdzeršu. nē, labāk vīnu. tomēr šampi. tā vietā beigās aizeju uz bibliotēku, sēžu lasītavā un lasu rakstus, ko zinu jau no galvas. un man ķļūst labāk. tad gribu kādu satikt, visi jūs cūkas, novēršaties tieši tad, kad man (patiesi?) kādu vajag. domāju, kā atbraukšu mājās un iešu vannā, ar kūstošo burbuli-šķīdeni. un dzeršu balzāmu. recepte (labā!): balzāms, upeņu sula, minerālūdens, svaigi spiesta apelsīnu sula, patriotiskas dziesmas, vēlams Baltijai, Brīvību Baltijai, Mūsu tautai utt. nu tā lai ādas un oderes plēsējiem prieks!
sēdēju viena lido. tur varētu baigi labi strādāt - rakstīt kādu sociālo gabalu. par tiem jauniešiem, kas tur atbraukuši no laukiem strādā, nezinādami, ka ir pasaule arī ārpus un lielās par savu darba vietu citiem draugiem. un cilvēkiem, tādiem vidusmēra (lasi - nabagiem), kas par savu knapo aldziņu tomēr atved bērnu uz lido paēst frī kartupeļus, nenovelkot drēbes pie galda, jo, nez, varbūt džemperītis tāds, ko valkāja jau bērnu trīs vecākās māsas. par vīru, kas apsēžas man pretī, uzšķir avīzē diena politikas lapu un stumj iekšā spagetī ar aknu plāceni, tomātu pastai šļakstoties uz avīzes lapām. par darbiniecēm, kuras par mani nosmej, kad prasu, kā es varu izslaukt no tā automāta kafiju, ak, vai cik stulbi! nosist gulbi! un kas vispār notiek ar mums?! kāpēc cilvēki viens otram regulāri saka "turies!"? it kā viss tiešām tik sūdīgi! un ir jau arī, valstī, kur 80 % iedzīvotāju nervu sabrukums ir biežāk kā orgasms. un tu tur pilnīgi neko nevari padarīt! jūsu piketus viņi ieliek sev vienā vietā.
vakar dzēru šņabi, šodien - jāstrādā! kas par sviestu?! uz piketu nebiju.
- esmu ļoti ļoti aizņemta, jo lasu par renesanses gejiem.
- un kā?
- pamēģini - sapratīsi!
nācējs galu galā atnāca. atnesa man magoņmaizītes, svaigas, mīkstas. prieks! visas zobstarpas pilnas. izgāju pirmo reizi ārā. ilgi nebiju. kādas divas dienas. tagad tikai pa āru vien staigāšu! vakars bija labs, rāms.
tagad vēl drusku pastrādāt un tad jau mani produktivitātes rādītāji būs apmierinoši. (a strādāt ta negribas)
jau trīs stundas dažam labam velkas "tūlīt". Tūlīt es beigšu gaidīt un iešu ēst, man vēders jau kurkst divas stundas. darbi arī padarīti, iešu ēst, točna.
kas vispār jauns te pie jums?
ja vēl kāds man palūgs kaut ko izdarīt, palīdzēt, piestrādāt, piehaltūrēt, piepelnīties, saņemt honorāru apmaiņā pret kādu duci rakstu, kas visi jānodod vienlaicīgi, kaut ko iztulkot utt., goda vārds, nedarīšu vispār NEKO! bļe, man arī ir savas nepilnības - vajag miegu vismaz 9h (sliktākajā gadījumā 8)!
- piedod dzīvei asumu!
- nē, es ar asumu piedošanu vairs nenodarbojos!
pie manis šodien atnāk cilvēks, paziņa (viņa), pabaroju ar vakariņām, sākumā viss labi,. tad 20 min laikā nodirš mani. domājot, redz, ne tā. nepatīkot man marginālijas, kurām viņa uzmetusies par aizstāvi. bet es tiešām tajos pumpuriņos vēl neesmu redzējusi neko, ko ES (jo es jau tikai par sevi) varētu nosaukt kā labu, pavelkošu, profesionālu, talantīgu, emocionālu, nostrādātu utt. Nu sorry, ka viņi to (vēl) nav izdarījuši! bet ir citi, kas to dara, un es pavelkos no viņiem. pēdējais viņai atkal nepatika, jo tie, no kuriem es pavelkos, viņai liekas galīgi garām. un vispār meinstrīms sūkājot. a, marginālijas, ja kas, vēl biežāk sūkā!
vot tā sanāk.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)