līdz trijiem mocījos ar bezmiegu. un kā es tagad izskatos?! jau deviņos sāku saņemt pirmās īsziņas un zvanus ar apsveikumiem. goda vārds, bija sajūta, ka varētu kādu nogalināt! kaķis pārskrāpēja līdz asinīm kājas pirkstu, sagāza avīžu kaudzi un grāmatas. viņam, protams, nebija, ko ēst. tagad man ir stress. kaut kas jāieēd citādi vakarā baigi ātri piedzeršos. negribās ēst, lūdzu!
jau pamocījos ar bezmiegu. piecēlos. apēdu desmaizi. uzpīpēju. ieslēdzu datoru. ko tālāk? man taču jāizguļas, jo man rītā ir ļoti labi jāizskatās!!! ā, saņēmu tikko datorā dāvanu!
man liekas, ka man reāli jāārstējas no alkoholisma. šodien pa dienu nebiju neko dzērusi, bija baigi auksti, neomulīga sajūta, trīcēja rokas. Tad atnāca I., izdzērām manu pēdējo balzāmu. tad I. teica, aizejam nopirkt vēl. Es gandrīz palēcos gaisā. Tagad I. jau ir prom, bet es vēl dzeru balzāmu. viss, no janvāra sākšu jaunu dzīvi! uzrakstīšu daudz foršu grāmatu, kur nebūs alkohola, vājprāta un seksa!
baigāko kaunu ir nomainījuši vien pēdējie vārgie sirdsapziņas pārmetumi, bet drīz arī tas pāries. tomēr man liekas, ka acīs paskatīties tāpat vēl kādu laiku nevarēšu.
piebeidzu tās 3 grāmatas. baigi sagribējās seksu. pēc tam pārgāja. mandarīnus gan negribās, pilna mutes bļoda virtuvē. labi, iešu vēl palasīt.
vakar saēdos kāpostus, cepetis nebija pārāk labi sakošļājams, tāpēc vismaz gaļu nepārrijos. dāvanu visiem bija ļoti daudz, bet man tikai viena. nu labi, vienu es dabūju jau pirms Z-svētkiem. vakar pirms braukšanas uz svinamo vietu jau biju parotaļājusies ar balzāmu, kaut kā ļoti nelaimīga jūtos pēdējās četras - piecas dienas. tagad viss var normāli turpināties, svētki garām.
patiesībā mans tonis nebija uzbrūkošs. tajā vairāk bija nesapratne par tādu pēkšņu sms. sevišķi pēc tam, kad vairākkārtēju mēģināju visādi ar tevi komunicēt. šķiet, ka tieši tu man neatbildēji uz pēdējo vēstuli, tieši pēc prozas lasījumiem, ko tev sūtīju. turklāt, man nesaprotamā veidā tieši tavs skype kontaksts no manas listes pazudis - varbūt tu izdzēsies? un skypu es vispār prakstiski nelietoju, tikai darba darīšanās, kad tādas bija. zini, man ar tevi ir bijis jautri un interesanti, bet man tiešām ir grūti pieņemt, ka citreiz ar mani izrīkojas tā kaut kā sadistiski. tu pārāk ņem pie sirds, manuprāt, kaut kādas lietas, kas cilvēku attiecības tik ļoti nemaz nenosaka, piemēram, attieksmes pret dažādām literatūrām, dažādas patikšanas u nnepatikšanas. tas viss, protams, ir svarīgi, bet jau tad, kad ir draudzība, bet uz tādiem abstraktiem viedokļiem un strīdiem draudzību jau nevar uzbūvēt, tas tikai manuprāt. nezinu, varbūt tā nemaz nav taisnība... es nezinu, ko tu no manis gaidi - sarunu biedru? draudzeni? paziņu? varbūt būtu labi to definēt, vismaz manai zināšanai, jo citādi es tiešām nevaru... man jau tā liekas, ka es daru ļaunu pārāk daudziem un tā sajūta tomēr ir pretīga, lai es to negribētu izjust vēl kāda cilvēka sakarā. mani neviens nekad nav sapratis un tā nu es dzīvoju vientuļa un nelaimīga un arī maztalantīga, mēģinot dzīties pēc saviem augsti uzstādītajiem mērķiem, jo piezemētākās lietās un cilvēciskās laimes meklējumos man vienkārši neveicas...
šodien pie manis vakarā atbrauca I. Es viņai teicu, ka no jaunā gada jābeidz pīpēt un šitām vīna dzeršanām arī jādara gals, un vispār jāmaina ēšanas paradumi un jāpārkārto režīms. kā jau katru gad. vēl es viņai izstāstīju, kā apraudājos vakar, tikai par iemesliem drusku samelojos. tad es viņu gāju pavadīt, un ārā bija nežēlīga migla. tagad man sāp vēders un nieres un aknas.
dažkārt ir vienkārši grūti. no rīta jutos ļoti nelaimīga. un pamesta arī. tad saņēmos. izmazgāju matus. uzkrāsojos. nomainīju mājas drēbes pret normālām. izgāju aukstumā pastaigāties. nopirkām veikalā karbonādes. pieēdāmies. biju laimīga. tagad atkal esmu viena. un nelaimīgāka. kā tu justos, ja zinātu, ka apkārt diviem cilvēkiem ir vēzis, bet vienam tikai labdabīgs audzējs? baidos par jebkādām ziņām. šobrīd negribu zināt vispār neko. sapnī es uzsitu knipjus un man bija maģiskas spējas.
viss ir pārgājis. pārgājis pāri. kā lielas smagas kājas. un te nu es esmu, mēģinu uzrakstīt stāstu par to, kas ir neaizskarams.
man šodien jautāja, vai man labāk uzdāvināt ledusskapi vai TV. es teicu, ka ne to, ne to. ai, vispār nevar izdomāt, ko kādam uzdāvināt.
no kurienes atnāk riebums. tāds smags, uzguļas uz pleciem, un neko nevar darīt. pašam ir pretīgi, citiem ir pretīgi, un ir vēl pretīgāk, kad saproti, ka citiem no tevis ir pretīgi. sēdi tāds depresīvs, it kā sarūc sīks, visi organismi apkārt pēkšņi iekonservējas. gribas daudz ēst, veikt lēnas kustības, neskatīties spogulī, tās pelēkās acis ir biedējošas! varbūt es esmu stāvoklī.
ja nevari pateikt neko uzmundrinošu un tā īsti arī negribas klausīties raudu dziesmās, labāk vispār nepieskarties "subjektam". drīkst tikai beigās vēl apkampt. citādi sēžu nepieskārusies.
šodien neaizgāju uz pasākumu, kas tika laikam rīkots man, pat nepabrīdināju. kad kavēju jau 2 stundas, man piezvanīja un jautāja, cik tālu esmu. atbildēju - es nebūšu. klusums. apvainojās. kā tad! Es arī apvainotos!
tagad sežu bedīgi, bedīgas īsziņas lasu un atbildu dzejā
tukšums un brīvība. Tukšums tomēr nav brīvība. tagad es to zinu. man aiz iztukšotības visi muskuļi trīc, sevišķi tie, kas ap rokām, pleciem un padusēs. sajūta, ka nekad neesi neko radījis.
beidzot man arī ir pielipusi tā lietussargu dziesma. varat iedomāties kādu, kas sēž un raksta grāmatu pie tādas mūzikas?
bet runājot par mūziku - šodien trolejbusā kāds ķipars austiņās klausījās prāta vētru - tipa rokzvaidzne nozaga tev mani (vai man tevi) utt. - es nosmaidīju, tomēr TĀDA labestība.
man šausmīgi nepatīk tie visi gulētiešanas rituāli. tāpēc es šodien izvēlējos strādāt, līdz gandrīz aizmiegu uz klaviatūras un ievelties gultā nemazgājusies. eju nemazgāties! arlabunakti! (bāc, kā man riebjas šitie gulētiešanas rituāli!)
dažreiz man liekas, ka es ar kādu runāju (reti) tikai, lai būtu iespēja atskaitīties un attaisnoties par saviem (ne-)darbiem. un tagad es daru tieši to pašu.
man ir grūti noturēt uzmanību, man ir grūti klausīties cilvēkos, kuri man vēl joprojām šķiet interesanti. man gribas piecelties un aiziet, bet es vienkārši sāku ar acīm ķeksēt visu, kas notiek apkārt. apkārt viss tiešām ir interesantāk. jūs zinājāt, ka patiesībā visi cilvēk iir ļoti atšķirīgi?!
varbūt man vienkārši ir grūti?
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)