sēdēju viena lido. tur varētu baigi labi strādāt - rakstīt kādu sociālo gabalu. par tiem jauniešiem, kas tur atbraukuši no laukiem strādā, nezinādami, ka ir pasaule arī ārpus un lielās par savu darba vietu citiem draugiem. un cilvēkiem, tādiem vidusmēra (lasi - nabagiem), kas par savu knapo aldziņu tomēr atved bērnu uz lido paēst frī kartupeļus, nenovelkot drēbes pie galda, jo, nez, varbūt džemperītis tāds, ko valkāja jau bērnu trīs vecākās māsas. par vīru, kas apsēžas man pretī, uzšķir avīzē diena politikas lapu un stumj iekšā spagetī ar aknu plāceni, tomātu pastai šļakstoties uz avīzes lapām. par darbiniecēm, kuras par mani nosmej, kad prasu, kā es varu izslaukt no tā automāta kafiju, ak, vai cik stulbi! nosist gulbi! un kas vispār notiek ar mums?! kāpēc cilvēki viens otram regulāri saka "turies!"? it kā viss tiešām tik sūdīgi! un ir jau arī, valstī, kur 80 % iedzīvotāju nervu sabrukums ir biežāk kā orgasms. un tu tur pilnīgi neko nevari padarīt! jūsu piketus viņi ieliek sev vienā vietā.