| Atkusnis |
[07 Feb 2009|05:33pm] |
Parkā ir bieza migla, sniegs kūst, bet zeme vēl ir sasalusi - takas ir stingras, viegli izstaigājamas. Nebiju šeit bijusi vairāk kā mēnesi. Izstaigāju visu. Jābrauc šurp biežāk. Man šeit vienmēr patīk - ziemā, vasarā, pavasaros un rudeņos.
Aizbraucu šodien arī līdz Talsiem, lai sapirktu dārzeņus. Man ļoti patīk iepirkties Talsu tirgū. Izvēle ir gana liela manai gaumei, pārdevēji ir vietējie, kas tirgo paši savu dārzu kartupeļus, kāļus, ķirbjus, ābolus un vēl visu ko. Viss vienkāršs un saprotams, garšīgs un svaigs. Turpat blakus medus burkām un sakņu groziem pārdodas arī adītas zeķes un katūna priekšauti, kā arī sēru vainagi kapiem. Vēl var nopirkt kaltētus ābolus ķīselim un zāļu tējas. Sapirkusi visādus ēdamus labumus, beigās vēl nopirku arī sārtu hiacinti podiņā.
Vietējā konditorejā, kur pārdevēja izskatās kā dāma no Tulūza-Lotreka bildēm, izdzēru kafiju ar pienu un apēdu sklandurausi. Tie ir mani mazie Talsu rituāli.
Braukt no Rīgas pa visu lielo miglu bija neticami skaisti. Vietām nevarēja redzēt ne kokus, ne krūmus, abpus ceļam balti lauki, un priekšā pelēka miglas siena. Pa visu lielo miglu izstaigāju arī Parku. Aizgāju līdz savai mājai, ieskatījos verandā, pabradāju pa sniegu ābeļdārzā. Tālumā pamanīju stirnas. Arī viņas mani pamanīja un kādu brīdi stāvēja nekustīgi un mani vēroja. No koku zariem pilēja ūdens, sniegs zem kājām kusa, upē vietām vēl bija biezas ledus kārtas, bet citur ūdens dancoja palēkdamies.
Ne ziema, ne pavasaris. Februāra atkusnis.
|
|
|
[07 Feb 2009|06:06pm] |
Nu labi. Lai viss neizskatītos tik idilliski, pastāstīšu, ka mierīgajā pēcpusdienā ietilpa arī izstādes atklāšana, kuras laikā es sadzēros karstvīnu vairāk kā būtu bijis prātīgi. Attapos pie bāra letes sapņaini pļāpājot ar pusi, kurš par mani ir kādus 12 gadus jaunāks, bet viņa silti brūnās acis mani ļoti valdzina jau ne pirmo izstādes atklāšanu. Puika vēl mācās skolā. Bet nu tās acis! Nevis vienkārši brūnas, bet tādā krāsā kā upes ūdens, kurā iespīd saule. Brūnais ar tādu kā zeltu dziļumā. Kā Borisa Bērziņa brūnais. Kā medus uz rupjmaizes. Skaisti taču. Kā lai neaizsapņojas, tādās acīs skatoties?
Tas tā - turpinu gada apņemšanos rakstīt par puišiem.
Patiesībā vēl arvien neesmu īsti atskurbusi no pamatīgās karstvīna devas.
|
|