| Ne gluži šis rīts, bet kāds cits |
[18 Aug 2004|08:37am] |
Ja šis rīts būtu cits rīts, es droši vien ietu uz dīķi peldēties. Kādu brītiņu stāvētu krastā, ar kāju pirkstu galiņiem pataustītu ūdeni, pastāvētu vēl mazliet, tad saņemtos un bristu iekšā. Ūdens virsma pašķirtos un es mestos peldus. Vispirms būtu ledains aukstums, pēc tam kaut kur no vēdera, pleciem, kājām sāktu plūst tīkams siltums, spraigums, tāds kā možums sajaucies ar prieku. Es peldētu šurpu turpu pa dīķi un pēc tam, izkāpjot krastā, nejustu ne rīta vēsumu, ne vēju. Tikai to pašu možo prieku. Pēc tam, sandales un dvieli rokās šūpojot, būtu jāiet cauri ābeļdārzam mājās dzert kafiju.
Bet šis rīts tomēr ir cits rīts.
|
|
|
[18 Aug 2004|07:49pm] |
| [ |
music |
| |
Jia Peng Fang |
] |
Atvēru Cibu un pēkšņi (ziniet, tā vēl nekad nebija bijis) sajutos it kā viss jau būtu pateikts. Vai varbūt esmu jūsu tekstos sevi visu izlasījusi. Jūs esat mani simtiem reižu uzrakstījuši un man negribas atkārtoties. Vai varbūt jāsāk rakstīt kaut kā citādi. Vēl par ko citu ārpus melanholiskām noskaņām. Bet man vienmēr gribas par tiem dīvaini smeldzīgajiem mirkļiem, kad nekas tāds īpašs it kā nav. Tikai dzīve rit. Un es ritu līdzi. Ai, laikam tā ir pārejas krīze. Pāreja no laukiem uz Rīgu. No vasaras uz rudeni. Būs manas dzīves divdesmit devītais rudens. Vēl nesācies, tikai nojaušams. Gan jau es vēlāk par to rakstīšu.
|
|