Laika krātuve -- Day [entries|friends|calendar]
citronmeetra

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Visi mani (mūsu, jūsu) jūniji [15 Jun 2004|11:16am]
[ music | Kaut kas skan atmiņās. ]

[info]annuska uzrakstījusi to, ko es vakar un aizvakar domāju. Par citiem lietiem. Es jau kuro dienu domāju par lietu un jūniju. Par garu jūniju virteni, kurā tie cits aiz cita sastājas, cits pār citu pārklājs, un beigās ir viens - šis pats, tagadējais.

Jūnijā vienmēr ir lietus un aukstums, un negants vējš. Visi gaida vasaru, runā par kaut kādu dabas apstākļu netaisnību, bet es zinu pavisam droši, ka jūnijā nekādu svelmi gaidīt nav jēgas, tā nebūs un nekad nav bijusi. Vienmēr ir bijis un būs jūnija lietus un jūnija aukstums, tīšanās biezās jakās, slapjo kurpju žāvēšana, salstoši pirksti, slēpšanās no lietus istabās un nojumēs, zem lietussargiem, sildīšanās pie krāsns, pie upeņu liķiera, pie tējas, zem segas un biezās zeķēs. Un tā bez gala.

3 comments|post comment

Tas laiks, kas nav ciparnīcās [15 Jun 2004|08:59pm]
"Šeit viss ir tik... miesisks... Tikai ķermeņi un miesas. Te taču ir slimnīca."
To saka mana mamma, un es domāju par viņas teikto, kad stiepju prom no slimnīcas lielo Apavu nama plastmasas maisu pilnu ar grāmatām, kuras viņa slimnīcā lasījusi. Viņa patur pie sevis "Fuko svārstu" un vēl dažas rezerves grāmatiņas, jo man nav spēka tik daudzus kilogramus vienā reizē aiznest. Maisā ir Vulfas "Sava istaba", divas grāmatas par Tibetu, tur ir daži romāni, kas varētu novērst domas no klizmām, špricēm un skalošanām, tur ir lūgšanu grāmata un pozitīvi padomi laimīgai dzīvei, un vēl viena lūgšanu grāmata, un vēl dažas "Santas" un "Privātās dzīves". Un es iedomājos, kā viņa lasa "Savu istabu" tur augšā slimnīcas septītajā stāvā, virs ziedošiem ceriņkrūmiem un salijušiem celiņiem, un palātā ir vēl piecas sievietes. Viņas visas ir cieši cita citai līdzās ar savām slimībām, sāpēm un savām grāmatām. Viņas lasa starp procedūrām un ārsta apmeklējumiem, starp ēdienreizēm un pēcpusdienas seriāliem. Mana mamma lasa "Savu istabu" un pēc tam mēs slimnīcas kafejnīcā, pastūmušas malā salātu šķīvjus, aizgūtnēm runājam par Mēriju Kārmailku, Šekspīra māsu un misteru Oskaru Brauningu. Kādā citā reizē, vakarpusē, kad kafejnīca ir gandrīz tukša un mēs jau ilgi sēžam pie izdzertām kafijas tasēm, mana mamma pēkšņā saviļņojumā saka: "Zini, es domāju par to, kā gan tas iespējams, ka šeit, šajā slimnīcā, pilnīgi citā pasaules malā es lasu dzeju, ko kaut kad sen atpakaļ rakstījusi kāda Tibetas mūķene. Es lasu, un man liekas, ka es saprotu, ko viņa ir pateikusi."
Kādu laiku mēs abas klusējam, un droši vien domājam kaut ko līdzīgu: to, ka nav nekā noslēpumaināka un lieliskāka par vārda spēju pārvarēt laiku un telpu, iemiesoties no valodas valodā un remdēt ilgas pēc nekad nesatiktām dvēselēm.
Kaut kur kādā vietā, kaut kādā neiedomājamā zemes malā, kur ļaudis sazinās savā nevalodā un dzīvo dzīvi, par kādas iespējamību, Tibetas mūķene nekad nav nojautusi, kāda sieviete lasa "... Slēptus vārdus es rakstu / Ar pūkām uz akmeņiem", un viņu abu - šo divu sieviešu - domas saplūst it kā nebūtu nekādas Tibetas un slimnīcas, ne gadsimtu, ne slimību, ne zudušā, nekā. Un, lai man nestāsta, ka laiks ir kaut kas, ko var iedabūt ciparnīcās. Nav tur viņa - tā laika. Mēs esam brīvi. Ja nu vienīgi starp grāmatu vākiem tas guļ saritinājies kā čūska un čukst, ka viss jau reiz ir bijis.
1 comment|post comment

navigation
[ viewing | June 15th, 2004 ]
[ go | previous day|next day ]