Pēters Handke. Bērnības dziesma
« previous entry | next entry »
Sep. 17th, 2026 | 02:43 am
Kad bērns bija bērns,
viņš gāja, vēcinādams rokas,
viņš vēlējās, lai avots būtu upe,
lai upe būtu straume
un lai šī peļķe būtu jūra.
Kad bērns bija bērns,
viņš nezināja, ka ir bērns,
viss bija apdvēseļots
un visas dvēseles bija viena.
Kad bērns bija bērns,
viņam nebija viedokļa,
nebija ieradumu;
viņš bieži sēdēja, sakrustojis kājas,
atvilka elpu pēc skriešanas;
viņa matus rotāja cekuls
un viņš netaisīja grimases,
kad tika fotografēts.
Kad bērns bija bērns,
bija laiks jautājumiem:
kāpēc es esmu es, nevis tu?
Kāpēc es esmu šeit, nevis tur?
Kad sākās laiks un kur telpai ir robeža?
Ja ir zināms, ka ir cilvēki
un ir ļaunas lietas:
vai Ļaunums eksistē?
Kā tas var būt ka es
(kas esmu es)
nebiju pirms tam,
kad es sāku būt?
Un kā tas var būt, ka kādudien es
(kas esmu es)
vairs nebūšu, kas es esmu?
Kad bērns bija bērns,
viņš aizrijās ar spinātiem, pupiņām,
ar rīsu pudiņu un sautētiem ziedkāpostiem,
un to visu viņš ēd arī šobaltdien,
un ne jau tāpēc,
ka “tā vajag”.
Kad bērns bija bērns,
viņš reiz pamodās svešā gultā,
un reizi pa reizei dara tā vēl arvien.
Tolaik daudzi cilvēki viņam likās skaisti –
nu tikai daži, un arī vien laimīgas sagadīšanās pēc.
Viņš bija skaidri iztēlojies, kāda ir Paradīze,
un tagad ik pa brīdim saprot, ka viņam
nebija ne jausmas par Neesamību,
un, to, saprotot, viņam allaž jānodreb.
Kad bērns bija bērns,
viņš aizrautīgi rotaļājās;
arī tagad viņš rotaļājas tāpat,
bet tikai tad, ja šīs rotaļas nozīmē darbu.
Kad bērns bija bērns,
viņš varēja paēst, notiesājot vien ābolu
vai šķēlīti maizes,
un arī tagad tas ir tāpat.
Kad bērns bija bērns,
ogas piepildīja viņa plaukstas tā,
kā tikai ogas to var,
un arī tagad tas ir tāpat;
svaigi valrieksti mēli padarīja raupju,
un arī tagad tas ir tāpat;
katra kalna virsotnē viņš ilgojās
pēc vēl augstāka kalna
un katrā pilsētā viņš ilgojās
pēc vēl lielākas pilsētas,
un arī tagad tas ir tāpat;
viņš ar sajūsmu sniedzās
pēc ķiršiem galotnes zaros
un arī tagad viņam
piemīt šī sajūsma;
viņš bija kautrīgs pret svešiniekiem
un arī tagad tas ir tāpat.
Kad bērns bija bērns,
viņš ielaida nūju koka stumbrā kā šķēpu.
Tā dreb tur vēl tagad.
Atdzejojis Toms Treibergs
(no subject)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
citaantonija
date: Sep. 17th, 2026 - 02:55 am
Link
Als das Kind Kind war,
ging es mit hängenden Armen,
wollte der Bach sei ein Fluß,
der Fluß sei ein Strom,
und diese Pfütze das Meer.
Als das Kind Kind war,
wußte es nicht, daß es Kind war,
alles war ihm beseelt,
und alle Seelen waren eins.
Als das Kind Kind war,
hatte es von nichts eine Meinung,
hatte keine Gewohnheit,
saß oft im Schneidersitz,
lief aus dem Stand,
hatte einen Wirbel im Haar
und machte kein Gesicht beim fotografieren.
Als das Kind Kind war,
war es die Zeit der folgenden Fragen:
Warum bin ich ich und warum nicht du?
Warum bin ich hier und warum nicht dort?
Wann begann die Zeit und wo endet der Raum?
Ist das Leben unter der Sonne nicht bloß ein Traum?
Ist was ich sehe und höre und rieche
nicht bloß der Schein einer Welt vor der Welt?
Gibt es tatsächlich das Böse und Leute,
die wirklich die Bösen sind?
Wie kann es sein, daß ich, der ich bin,
bevor ich wurde, nicht war,
und daß einmal ich, der ich bin,
nicht mehr der ich bin, sein werde?
Als das Kind Kind war,
würgte es am Spinat, an den Erbsen, am Milchreis,
und am gedünsteten Blumenkohl.
und ißt jetzt das alles und nicht nur zur Not.
Als das Kind Kind war,
erwachte es einmal in einem fremden Bett
und jetzt immer wieder,
erschienen ihm viele Menschen schön
und jetzt nur noch im Glücksfall,
stellte es sich klar ein Paradies vor
und kann es jetzt höchstens ahnen,
konnte es sich Nichts nicht denken
und schaudert heute davor.
Als das Kind Kind war,
spielte es mit Begeisterung
und jetzt, so ganz bei der Sache wie damals, nur noch,
wenn diese Sache seine Arbeit ist.
Als das Kind Kind war,
genügten ihm als Nahrung Apfel, Brot,
und so ist es immer noch.
Als das Kind Kind war,
fielen ihm die Beeren wie nur Beeren in die Hand
und jetzt immer noch,
machten ihm die frischen Walnüsse eine rauhe Zunge
und jetzt immer noch,
hatte es auf jedem Berg
die Sehnsucht nach dem immer höheren Berg,
und in jeder Stadt
die Sehnsucht nach der noch größeren Stadt,
und das ist immer noch so,
griff im Wipfel eines Baums nach dem Kirschen in einemHochgefühl
wie auch heute noch,
eine Scheu vor jedem Fremden
und hat sie immer noch,
wartete es auf den ersten Schnee,
und wartet so immer noch.
Als das Kind Kind war,
genügten ihm als Nahrung Apfel, Brot,
und so ist es immer noch.
Reply