Sprāgstoši un ekspresīvi - January 25th, 2012

Pēc mierīgās baltās pasaules tik depresīvi. Jūtos tik atrauta no pilsētas. Pūlis pie stacijas un daudzie ubagi tik sveši, it kā būtu kaut kas abstrakts. Kurš no šis masas ir laimīgs? Šovakar gribējās piezvanīt mammai, bet lepnums neļauj. Nākot mājās pastkastītē redzēju vēstuli, bet netieku tai klāt, jo esmu pazaudējusi atslēgu.

Varbūt šis smagums un nerealitātes sajūta tādēļ, ka tik maz kontaktējos ar cilvēkiem? Bet kam gan šīs paviršās sarunas? Tām nav nozīmes. Tās mani saēd. Tāpat kā sadzīves problēmas. Tāpat kā laiks. Es gribētu apjēgt, ka Dievs patiešām eksistē. Domu līmenī. Filozofiskā līmenī. Metafiziskā līmenī. Reālā līmenī. Ķermeniskā līmenī. Kaut rīt būtu spēks būt labam cilvēkam. Atcerēties mīlestību un nenogrimt tumsā. Varbūt ar šo kļūšu stiprāka un nebūšu vairs tāda čīkstule.