|
[19 Jan 2011|03:41pm] |
Redz, kā te notiek lietas. Man tagad līdz nedēļas beigām iedots brīvs, nākam pirmdien tik uz darbu jādodas. Es jau nesūdzos, bet līdz ar to alga sarūk smagi, jo smagi. Nu neko, rīt atkal pa aģentūrām jāpavazājas profilakses pēc. Patīk man tās grāmatas cilāt, nesūdzos. Nav tas vieglākais darbs, bet tur ir labi, forši cilvēki, garlaicīgs darbs ar interesantām grāmatām. Tā lūk... Sēdēšu mājās līdz 5dienai un tad uz tusiņu. Šķiet, ka te katru 5dienu kāds tusiņš notiek, tas ar priecē, nav jādomā kur aiziet, jādomā tik iet vai neiet.
Šodien gan jūtos kā izjāta jāņoga, guļamistabā nestrādā radiators un līst ārā no gultas ir tīrās šausmas.
Saimnieks protams solīt sola, bet nedeva, bet gan jau mēs kaut kā viņu pielauzīsim.
Galvenais nezaudēt prātu un nesākt paniku - to man te visu laiku Rita cenšas iegalvot. Es jau ar neko, sāk nedaudz rasties sajūta, ka viņa to pati sev vairāk cenšas ieskaidrot nekā man. Labi, pietiek, tagad brokastis.
|
|
| Labākais dzejolis EVAR |
[19 Jan 2011|11:41pm] |
|
Reiz bij ķēniņš Piķamice Kam sauli nesa sceptrespice Bij viņa valsts kā zaļi mauri, Tik lieli, ka tiem izskriet cauri Trīs gados aeroplāns spēja, Ja nebija pārāk liela vēja Reiz logi krēslā bija zili Un ķēniņš staigāja pa pili, Bij sācis spriest par zemes gaitu, Par cilvēkiem un zvaigžņu skaitu, Viņš sajutās pat drusku skumīgs (Varbūt bij mielasts pārāk tumīgs) Un kakta rāvās, bārdā murkšķot. Pa galvu domas skrēja spurkšķot Un zibot ķērās cita citā: “Kādēļ vis norit tā, ne šitā?” Ar pirkstu mutē tā kā zēniņš Tik ilgi nostāvēja ķēniņš (Bij pārāk grūta lielā mīkla) Līdz atradās aiz zīda tīkla, Ko galma zirneklis bij audis. Pa āru ilgi kliedz ļaudis Pa malu malām majestāti Sauc ministri uz augsto 'rati, Pa nakti spožas lāpas jaucas, Bet Piķamice neatsaucas. “Kā varu apsēsties es tronī, Ja jēgas nav man šaubu jonī, Kas nikni ķeras cita citā - Kādēļ viss norit tā ne šitā ?” Tā stāvēja viņš līdzīgs skalam Līdz sakalta un bij pagalam. Lūk pasaka par Piķamici.
|
|