chrono -

Labā žurnālistiskā stilā uzrakstīts un apkopojošs raksts par runas brīvības ierobežojumiem gan rietumu, gan austrumu pasaulē un to, kādu iespaidu tie atstāj globālā mērogā.

Manuprāt šī raksta galvenie pamatidejas ir sekojošās:

1) Tiesības uz runas brīvību daudzās ne-rietumu valstīs bija sākušas pieaugt, bet tās atkal tika ierobežotas un situācija daudz kur pašlaik ir sliktāka nekā tā bija pirms gadiem desmit. Tuvākais piemērs - Krievija, kura pēc Padomju Savienības sabrukuma baudīja runas brīvības pieaugumu, līdz Putins nāca pie varas, pakļāva sev visus masu medijus un izmainīja likumus, lai varētu brīvi sodīt jebkuru, kura viedoklis nesaskan ar oficiālās varas viedokli. Piemēram, blogeris, kurš kritizēja savā blogā Krievijas rīcību Ukrainā tika ieslodzīts uz pieciem gadiem par ekstrēmisma rosināšanu. Nedaudz tālāks piemērs ir Ķīna, kurā valda gigantiska cenzūra un pēc 2012. gada liberālās debates augstskolās tika aizvietotas ar vairāk Marksisma (wtf). Vai arī tuvo austrumu valstis, kurās pēc mēģinājumiem mainīt esošo sistēmu, sauktiem par "arābu pavasari", daudz kur brīvi izteikties kļuva vēl bīstamāk.

2) Ļoti daudz kur var nākties maksāt ar savu dzīvību, mēģinot runāt par korupciju vai noziedzību, vai vienkārši iebilstot pret ticību vai valsts politiskajām nostādnēm. Saūda Arābijā likums paredz Tevi nogalināt, ja Tu zaimo islamu. Ne velti Pauls Džozefs Vatsons izteicās, ka Saūdi Arābija ir vēzis uz zemes virsmas. Pat Francija nav pasargāta no musulmaņu dusmām, kā parādīja Charlie Hebdo incidents.

3) Rietumu valstīm aktuālāka un daudz mazāk dzīvībai bīstama, tomēr satraucoša lieta ir nesen parādījusies uzskatu lobēšana, ka paredz tiesības tikt neaizvainotam. Tiek stimulēti un atbalstīti mēģinājumi ierobežot izteikšanās brīvību par etniskajiem, reliģiskajiem vai politiskajiem uzskatiem. Pēdējā laikā šī tēma ir daudz kritizēta un ne velti, jo tikai bez cenzūras un caur atklātu dialogu ir iespējams tuvoties patiesībai. Runas brīvība ir viena no rietumu pamatvērtībām kura bija pamatnosacījums daudzu, senāk apspiesto sabiedrības grupu atbrīvošanai. Ironiskā kārtā, tieši šīs pašas grupas tagad vēlas, lai runas brīvība tiktu atkal ierobežota, kad viņu ideoloģija ir kļuvusi par dominējošo.

4) Progresīvo domātāju vienošanās par aizvainojošo vārdu un domu cenzēšanu ietekmē ne tikai rietumvalstis, bet ļauj arī autoratīvajām valstīm attaisnot savu rīcību pasaules acīs. Brīdī, kad mēs mēģinām aizrādīt uz cilvēktiesību pārkāpumiem tajās, viņas var norādīt uz aizliegumiem un cenzūru pie mums (pat ja tās ir divas dažādas lietas). Šī cenzūra iet roku rokā ar lobēšanu no musulmaņu valstīm, lobēšanu, kura paredz aizliegumu kritizēt un aizvainot reliģiskās jūtas un uzskatus. Un mēs paši to daudz kur atbalstām, iedvešot bailes katrā, kas kritizē islamu vai musulmaņus un beigās nākas sastapties ar tādām prātam neaptveramām lietām, kā Roterdamas bērnu izvarošanas skandāls, kur n-tos gadus pakistāņu grupējumi izvaro bērnus, kamēr vietējā policija piever acis, baidoties no apvainojuma rasismā. Mazāk drausmīgs, bet ilustratīvs ir Vācijas gadījums. Turcijas prezidents Erdogans panāca, ka pateicoties anahroniskam vācu likumam tiek ieslodzīts komiķis par svešzemju vadītāju aizvainošanu. Komiķis izteicās, ka Erdogans guļ ar kazām un apspiež minoritātes (un šo viņš tiešām dara) un tamdēļ tika iesaistīta pat Merkele, kura uzskatīja, ka ir pilnīgi OK tiesāt doto komiķi. Tiesāt par to, ko vajadzētu darīt vairāk un biežāk - izsmiet un nicināt vadītājus, kas ir amorāli apspiedēji un rada ciešanas saviem pavalstniekiem.

Secināt šeit daudz nav ko, tikai pašsaprotamo. Par runas brīvību ir jācīnās un nedrīkst paļauties saldajam aicinājuma ierobežot citus par Tev netīkamu lietu izteikšanu, jo vienā brīdī Tu pats vari nonākt gan intelektuālā, gan tiesiskā vakuumā. Vakuumā, kur Tevi, vienā vai otrā veidā, var brīvi sodīt par dažkārt acīmredzamā un vajadzīgā teikšanu.