(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Aug. 10., 2010 | 07:45 pm
Pāris satraukuma pilnas stundas. Bet ir kaut kas mani padara mierīgu. Tas, ka es ticu. Es ticu vārdiem, acīm, lūpām, pieskārieniem. Es ticu, ka viss vienmēr beidzas labi, ir tikai jāieklausās savā sirdī un jāseko tai. Manī ierunājas ciniskais hauss, kas saka, ka viss vienmēr beidzas tā, kā tas beidzas un ka vispirms man ir jāiemācās nodefinēt vārdu "labs", pirms to lietot ar tādu vērienu, bet tas man liek tikai pasmīnēt. Nedaudz no visa ir manī un es māku no tā izvēlēties sevi pašu.