chrono -

Rīta skrējiens puspiecos. Nebiju gan domājis, ka es to sasniegšu šādi. Respektīvi, vispirms aizejot gulēt desmitos, tad divos naktī pamostoties it kā būtu diena, paēdot kaut kādu nedefinējamu ēdienreizi, kas nav ne īsti brokastis, ne vakariņas un kad tas viss ir nosēdies, dodoties ārā.

Ārā ir mīnuss trīs grādi. Patīkams vēsumiņš, kas vēl nav pārvērties netīkamā aukstumā. Pat šajā agri vēlajā naktsrīta stundā ielās vērojami cilvēkveidīgie. Bet viņi ir pārāk pārņemti ar savu alkohola nožēlināto stāvokli, lai pievērstu tev uzmanību. Ir uzsnidzis pirmais sniegs, kas ir ieslīdzis kušanas/sasalšanas ciklā, veidojot viltīgu ledus kārtu zem šķietami nevainīgā un pūkainā sniega klājuma. Kad pilsēta ir tik klusa un vientuļa es tajā jūtos gandrīz kā mājās - šis brīdis pieder man un tad, kad tā atkal modīsies, es, visdrīzāk, būšu atpakaļ savā sapņu pasaulē.