chrono - 04.06.2011

Man ir problēma, kura ir ieilgusi kā kristietība pasaulē, kurā jau sen kā cenšas valda saprāts. Es nevaru tikt ar sevi galā. Šķiet, ka tas arī nav atkarīgs tikai no manis, neskatoties uz klišejām, kuras teiktu, ka ir. Bezjēdzīgs tukšums, kas ik pa laikam nomaina sevi ar dziļām iekšējām kaislībām. Ir pienākusi vasara, kas varbūt remdēs manas ilgas pēc kā vairāk ar gaidīto brīvo laiku un vēl neizdomātajām tā pavadīšanas iespējām. Esmu iegrimis garlaicības un atbildības gūstā, kas mani caurcaurēm sāpīgi grauž. Vismaz nav neviens, kuru es varētu traumēt ar šo debīlismu manī. Kas gan arī ir viens no iemesliem, kamdēļ esmu tāds, kāds esmu. Pašlaik es cīnos ar eksāmeniem sava lepnuma un sāncensības kāres vadīts. Diezgan truli iemesli. Ir jau arī citi, kā, piemēram, tīra vajadzība. Bet vēlos es pavisam ko citu. Man gribās aiztīties uz kādu attālu valsti, izstaigāt svētvietas, mežus, veikalus, vietējos bārus. Noskatīties čigānu dejās pie ugunskura, dejot valsi izsmalcinātā pilī, klausīties ielu dziedātāju balsīs, atdoties nakšu romantikai. Nemāku tikai teikt, vai tas jelkādi spētu remdēt manas ilgas pēc spēcīgām emocijām, kuras man spēj dot vairs reti kas. Arī manas izjūtas pret apkārt notiekošo, pret savu un citu rīcību patstāvīgi mainās, neļaujot man iekšēji nostabilizēties. Brīžiem šķiet, ka es esmu sodība katram, kas mani ir saticis, brīžiem, ka tomēr tikai pats sev.

Runājot par notiekošo, tad šajā mazajā pleķītī, kurā dzīvoju sāk notikt interesantas lietas, kas pat man liek nedaudz painteresēties par notiekošo. Vismaz kāda izrāde.