chrono - 16. Janvāris 2013

Jo vairāk es par to domāju, jo grūtāk man ir saprast kā var pastāvēt tik plaša duālistu populācija. Instinktīvi grūti. Nav nekādas vairāk vai mazāk loģiskas argumentācijas dvēseles, kā no ķermeņa atsevišķi spējīgas pastāvēt vienības, esamībai. Pat ja to apskata tādas loģikas ietvaros, kura pieņem par pastāvošām auras parādības, fizisku objektu iespaidošanu ar domu spēku un citas lietas, par kurām informē Rēriha grāmatnīca. Tiesa gan, pats šis koncepts uzreiz rada dažādas interesantas spekulācijas, ja tam uz mirkli piekrīt un mēģina ar to operēt. Jo ja samērā neapšaubāms ir novērojums, ka dvēsele un ķermenis ir kaut kādā veidā saistīti (tuvināti vai attālināti) un ka lietas, kas tiek uztvertas caur otro, aiziet līdz pirmajai, tad kas notiek ķermenim izbeidzoties? Vai dvēsele paliek nemainīga pēc ķermeņa nāves, vai arī tā cieš no tās? Tā paliek dzīva, bet vai uz mūžīgiem laikiem vai varbūt uz kādu konkrētu laika posmu? Vai tā vispār paliek dzīva? Ir diezgan idealizēti domāt par dvēseli kā kaut ko pilnīgi neatkarīgu un ķermenī iesprostotu. Varbūt sliktākajā gadījumā līdz ar ķermeņa nāvi tiek zaudētas visas sensorās spējas un paliek tikai apziņa un milzīgs tukšums? Protams, varbūt tiešām pēc nāves dvēsele atbrīvojas no savas kūniņas, ar kuras palīdzību tā ir izgājusi dzīves bērnudārzu un var dzīvot pasaulē, kurā tās īpašnieks vienmēr ir vēlējies nokļūt dzīves laikā. Te gan ir jāņem vērā, cik ļoti mūsu vēlmes iespaido fiziskais ķermenis. Pārāk zems attiecīgu ķīmisko mediātoru līmenis organismā un sekss vairāk neradīs ieinteresētību. Kā tur bija ar tām n-jaunavām pēcnāves dzīvē? Nav ķermenis, ergo, nav ķīmijas, ergo, nav seksuālās dziņas, ergo, jaunavas zaudē savu sākotnējo vērtību? Vai zaudējot fiziskā ķermeņa instinktīvās, gēnu allēlēs ierakstītās un ar hormoniem un neiromediātoriem iespaidotās vēlmes un rīcību, vispār paliek kaut kas pāri, kas neļauj palikt par bezdzīves dziņas novērotāju? Pēdējais gan attiecas ne tikai uz dvēseles jautājumu, bet nu, laikam jāiet gulēt.

Mēs klaiņojām pa dārziņu rajonu. Bija jau nakts. Pie vienas no mājām, kuru apjoza koka žogs, aiz žoga stāvēja vecenīte, kas vēlējās mūsu uzmanību. Tā piedāvāja palikt savā mājā. Viņa kaunējās no savas sejas un slēpa to, jo uz tās nebija palicis vairs neviens miesas gabaliņš. Kad mēs gājām iekšā mājā viņa laimīgi aizklaiņoja prom. Mēs palikām otrajā stāvā, ar skatu uz trepēm, kas ved uz leju un no kurām var redzēt pirmo stāvu un ieejas durvis. Pirmajā stāvā spēlējās zīdaiņi, kuri inscinēja slepkavības ainu, kurai beidzoties tie izgaisa. Mēs nodarbojāmies ar seksu. Tā laikā es ieturēju pozīciju lai vienmēr redzētu trepes, jo kaut kas vedināja neuzticēties šai mājai. Mēs sevī pateicāmies par nakstmājām.