chrono - 29. Septembris 2012

Diena ir aizplūdusi ātri. Es joprojām sēžu pie monitora, kā es sēdēju pie tā no rīta, kad sāku savu darāmo, bet aiz loga jau manā istabā lūkojas mēness disks. Pārdomas, gan brīžiem pozitīvas, gan brīžiem negatīvas. Kaut kā es jūtos pārāk jauns šādai nolemtības sajūtai, bet tā tiecas ar gadiem tikai sakrāties arvien vairāk. Bet nu, toties dažkārt ir tiešām tīri patīkamie brīži un vienmēr ir cerība uz tādu vairošanu. Jāiet kas palasīt, mēnesgaismas iestāšanās vienmēr padara prātu un sajūtas nedaudz mierīgākas un rada lasīšanai piemērotu atmosfēru.

Interesanti, ka lai novērtētu valsts labklājības līmeni, primāri tiek izmantots IKP (iekšzemes kopprodukts). Kas īsti ir labklājība? Spēja cienīgi eksistēt, spējot atļauties sev mitekli un ēdienu? Kā pamats labklājībai noteikti. Mērs, kurā mērīt, cik proporcionāli mēs spējam atļauties gada laikā iepirkt jaunākā modeļa plazmas televizorus? Pēdējā gadījumā relatīvās labklājības mērs varētu būt: RLK = gada ienākums pēc nodokļu, dzīvokļa u.c. obligātajiem tēriņiem/plazmas televizora cena. Bet vispār jau labklājībai vajadzētu būt laimīguma mēram, ko šķiet, ir tendence aizmirst, bet to diemžēl ir arī sarežģīti novērtēt. Pārāk abstrakti. Pēc pašnāvību iekšzemes kopprocenta, PIKP? Ir vairāki iemesli kamdēļ tas neder, lai gan vismaz daļēji tas ir rādītājs. Ejot racionālo ceļu, manā prātā laimīguma mērs veidojas kā ļoti sarežģīta funkcija no bezdarbnieku skaita, depresijas zāļu patēriņa, to pašu minēto pašnāvību skaita un citiem lielumiem, bet šādu ceļu ejot tuvinājumi varētu būt tik lieli, ka galarezultātā iegūtais rezultāts varbūt pat nesniegtu kvalitatīvu novērtējumu. Laikam jau jāatgriežas pie tā paša IKP, bet tas parādā interesantā gaismā kā mēs skatāmies uz lietām. Budistu tempļa ienākumi nevarētu būt pārāk lieli, bet kaut kas man liek domāt, ka laimīguma līmenis tur varētu būt samērā augsts.

Uzdūros vienai no retajām lietām, kas man saistībā ar Harija Potera tēliem šķita laba esam. Šeit uzslava ir jādod gan ne Roulingai.



"You would look prettier wearing red.”
It always started this way, with some innocent words from Godric. And it always -well, not always, most of the time- ended up with her pressed against the wall by his lean body.
He was warm, every part of his body was. She could notice it despite her dress. Maybe it was the famous Gryffindor's blood running through his veins or the fact that his colors were fire and gold. It felt securing and soft on her cold skin. Rowena loved that: his hot lips and tongue trying to find salvation in her cool mouth, as avid as a man just getting out of the desert and finding a bottle of fresh water. Godric could be the greatest duelist of the age, the perfect man of war... but she was the real conqueror.