chrono - .

Maigi sakot, gribas vienkārši pārgriezt vēnas un skatīties kā plūst asinis, lēnām gūstot vieglu sajūtu galvā un aizmirstību. Nē, es negribu mirt, es gribu pārcelties uz Marsu un ziedot savu cilvēcību kādam, kurš ļoti alkst pēc tās. Kā kādā stāstā Janus atbrīvojās no savas daļas. Bezjēdzība un sāpes vienā kamolā savītas, kā dzeļoņdrātis ap Animu, kas liek mocīties, bet nenomirt. Vienkārši satriecoši fantastiski lieliski un... bezspēcīgi. Derētu vēl kāds uzbrauciens uz manu pusi, es vienkārši gaidu to sāli brūcēs, nesapratni un idiotisku optimismu. Es esmu savu jūtu gūsteknis un vienu dienu es izraušu savu sirdi un atdošu to suņiem, lai tie grauž manas rētas, kamēr es vienkārši pazūdu, jo es nejūtu savu vērtību, es nejūtu ka tas ved jebkur. Pie velna šo dzīvi, es ienīstu to.