chrono - Veltījums.

Es vēlētos glaust savus pirkstus caur taviem taisnajiem, zīdainajiem matiem. Viegli uzpūst savu dvašu tev uz kakla, likt nodrebēt un klusā balsī teikt vārdus, kurus tu dzirdi jau kuro reizi, bet kurus es varētu teikt vēl un vēl. Likt ieskanēties tava ķermeņa maigajām stīgām, dzirdēt katru noti, izspēlēt melodiju, ko neviens vēl nav sacerējis. Būt komponistam tikai uz vienu nakti, tvert visesošā skaņas, kas ar savām svārstībām piešķir mūsu necilajai dzīvei jēgu. Likt nebeidzamajai laika gaitai spert savu soli nedaudz lēnāk, nedaudz līganāk. Caur tevi es tveru pasauli tā, kā ne caur vienu, tu esi kā prizma, kas sadala to krāsās, par kurām es tikai nojautu. Nekas nav lemts un nekas nav bijis, viss ir tikai sapnis, kuru mēs dzīvojam, brīžiem murgs, no kura vēlamies pamosties un dažkārt ir tikai Nekas, kas nerada neko un neatstāj ne vienu atmiņu aiz sevis. Bet būšana ar tevi ir sapnis, kas ir tik spilgts un saules pārpilns, kā nekas cits uz šīs izplatījuma virsmas. Tā ir tik īpatnēja sajūta, just, ka mūsu dvēseles atsaucas viena otrai, just kā tās rezonē. Uz šīs pasaules ir tik daudz cilvēku, tik daudzus esmu savas dzīves laikā saticis, bet neviens nav licis man iekšēji ieskanēties tikai ar savu esību vien.

Man blakus deg sveces un izgaismo tumsu. Drīz tās izdegs, tāpat kā viss pārējais, kam lemts ir būt. Var nedaudz salīdzināt mūs ar svecēm. Mēs degam, sildam ar savu gaismu citus un beigās pazūdam atmiņās un mūsu vietā tiek atkal iedegtas citas. Bet mēs tomēr esam kas vairāk. Mūsu dzīve ir mūsu rokās. Un kas mums tajā būs svarīgākais un kā mēs to nodzīvosim, tas ir atkarīgs no mums. Katra diena mūs tuvina izdegšanai. Un kas nopūst var mūs jebkurā brīdī. Tas tā, no vienas nots jau uz citu. Bet ko nu tur daudz, es tevi mīlu un to laikam nemainīs nekas. Paldies par visu, kas bija, paldies par to, kas varbūt būs.