(bez virsraksta)
Aug. 30., 2021 | 10:01 pm
No:: tethys_
Maniem oponentiem bieži vien nav ne mazākās cieņas pret mani, viņi var domāt, ka tas, ko es daru, būtu jāpadara par nelegālu, aizliegtu, publiski nosodāmu vai pat tā vērtu, lai nomētātu akmeņiem.
Liberāli cilvēki turpretim bieži uzskata, ka var droši dzīvot monogāmā, heteroseksuālā ģimenē, kur sieva nestrādā algotu darbu, ka var droši izvēlēties precēties tikai ar savas rases un tautības cilvēku, un līdzīgi.
Tas rada nelīdzsvaru sazinoties. Viens nosoda otru tikai par to, ka viņš gribētu ierobežot kāda tiesības darīt citādāk, bet pret personīgajām izvēlēm iebildumu nav. Otrs atkal neciena savu oponentu, sarunu dalībnieku, vienalga, kā tādu, jo saskata viņa personīgajās izvēlēs un būtībā kaut ko nepieņemamu. Protams, ka šādā gadījumā, kad galēji iztrūkst cieņas, ir grūti "bagātināties un iemācīties ko jaunu".
Turklāt tā jauna iemācīšanās... visi mēs pārzinam, kādai būtu jābūt konservatīvai, kristīgai, "pareizai" dzīvei. Mēs to esam paaudžu paaudzēs redzējuši, vienalga, vai paši esam vai neesam praktizējuši. Taču diemžēl konservatīvajai nometnei bieži nav ne mazākās sajēgas par to, ko viņi runā, un nav arī vēlmes saprast, jo liberālā nometne ir burtiski vai metaforiski "jānomētā ar akmeņiem".
Man patiešām nav, kā bagātināties, sarunājoties ar musulmani, kurš pat manas sejas ieraudzīšanu jau uzskata par grēku, vai ar patriarhālu kristieti, kurš uzskata, ka man jāstāv mājās pie plīts ar 6 bērniem pie krūts. Es zinu viņu argumentus, zinu, ka viņi uz mani vispār neskatās kā uz cilvēku, lai gan man nav iebildumu pret viņu personīgajām izvēlēm, viņiem ir iebildumi pret manām.
Bagātināties var tad, ja ir kaut kāds kopējs saziņas lauks. To nevar izdarīt, ja kāds sarunā uzskata otru par zemāku, un šis otrs redz pirmajā apspiedēju. Tieši tāpēc man nav ne mazākās vēlmes "bagātināties" no konservatīvajiem cilvēkiem. Es viņus jau zinu, zinu attieksmi un argumentus, un vienā dzīves brīdī tiešām nāk atklāsme, ka nekādas bagātināšanās tur nav, un labāk ir palikt savā burbulī.
Pusaudža gados var taustīties apkārt un meklēt sevi, bet, kad ir izveidojies savs pasaules uzskats, var iestāties brīdis, kad tā visa ir tukša laika tērēšana, viss jau ir dzirdēts, un visas riebuma un izmējības pilnās sejas izteiksmes jau redzētas.
Ja cilvēkam ir līdzīgi, bet ne identiski uzskati - tur var bagātināties.
Liberāli cilvēki turpretim bieži uzskata, ka var droši dzīvot monogāmā, heteroseksuālā ģimenē, kur sieva nestrādā algotu darbu, ka var droši izvēlēties precēties tikai ar savas rases un tautības cilvēku, un līdzīgi.
Tas rada nelīdzsvaru sazinoties. Viens nosoda otru tikai par to, ka viņš gribētu ierobežot kāda tiesības darīt citādāk, bet pret personīgajām izvēlēm iebildumu nav. Otrs atkal neciena savu oponentu, sarunu dalībnieku, vienalga, kā tādu, jo saskata viņa personīgajās izvēlēs un būtībā kaut ko nepieņemamu. Protams, ka šādā gadījumā, kad galēji iztrūkst cieņas, ir grūti "bagātināties un iemācīties ko jaunu".
Turklāt tā jauna iemācīšanās... visi mēs pārzinam, kādai būtu jābūt konservatīvai, kristīgai, "pareizai" dzīvei. Mēs to esam paaudžu paaudzēs redzējuši, vienalga, vai paši esam vai neesam praktizējuši. Taču diemžēl konservatīvajai nometnei bieži nav ne mazākās sajēgas par to, ko viņi runā, un nav arī vēlmes saprast, jo liberālā nometne ir burtiski vai metaforiski "jānomētā ar akmeņiem".
Man patiešām nav, kā bagātināties, sarunājoties ar musulmani, kurš pat manas sejas ieraudzīšanu jau uzskata par grēku, vai ar patriarhālu kristieti, kurš uzskata, ka man jāstāv mājās pie plīts ar 6 bērniem pie krūts. Es zinu viņu argumentus, zinu, ka viņi uz mani vispār neskatās kā uz cilvēku, lai gan man nav iebildumu pret viņu personīgajām izvēlēm, viņiem ir iebildumi pret manām.
Bagātināties var tad, ja ir kaut kāds kopējs saziņas lauks. To nevar izdarīt, ja kāds sarunā uzskata otru par zemāku, un šis otrs redz pirmajā apspiedēju. Tieši tāpēc man nav ne mazākās vēlmes "bagātināties" no konservatīvajiem cilvēkiem. Es viņus jau zinu, zinu attieksmi un argumentus, un vienā dzīves brīdī tiešām nāk atklāsme, ka nekādas bagātināšanās tur nav, un labāk ir palikt savā burbulī.
Pusaudža gados var taustīties apkārt un meklēt sevi, bet, kad ir izveidojies savs pasaules uzskats, var iestāties brīdis, kad tā visa ir tukša laika tērēšana, viss jau ir dzirdēts, un visas riebuma un izmējības pilnās sejas izteiksmes jau redzētas.
Ja cilvēkam ir līdzīgi, bet ne identiski uzskati - tur var bagātināties.