Vakardienu var oficiāli nosaukt par sušī dienu. Sušī un Ieviņa atgrieza mani pie dzīvības. Patiesībā Ieviņa.

vārdi- slimot, slims, slimība- ir lamuvārdi, kurus es vairs nekad nedrīkstu teikt, jo tiklīdz kā to pasaku-saslimstu.
es: mmm es gan neslimoju.
tai pašā vakarā pēc 1h: deguns tāds jocīgs.
nākošaja dienā no rīta- bļe nevaru parunāt un paelpot, un neko norīt arīdzen.

Man pedējā laikā patiesi "veicas". un vispār tā neveikties var tikai man.

darbu taisīšana skatei ir apnikusi. visu, ko uztaisu, pati varu nokritizēt no kājām līdz galvai. un ko tad pasniedzēji.. saražoju atkritumus un izmetu naudu. tas arī viss.

Tērbatas iela ir vis-visnoslēpumainākā iela Rīgā (nu vismaz pagaidām).
Un es tagad šūpojos uz elektrības vadiem blakus skaistajām laternām līdzīgajām lampām. Kad apnīk šūpoties eju uz jumtiem pasēdēt.Un kad apnīk jumti, tad staigāju ar basām kājām pa bruģi.

Bet vispār man vajag to izstādi LNM redzēt, jo organisms pieprasa, jo māksla ir kā narkotika. Un esmu gatava atlikt beidzot visu un doties. turklāt, esmu jau sen apsolījusies Montai. Tātad es ceru, ka mums abām izdosies aiziet. Ieiet gleznās.
M?

ak, pie Boba mārleja tik ļoti gribas kaut ko alkoholisku. Un vēl gribas smēķēt kaut ko garšīgu. un darīt muļķības.
tā viennozīmīgi ir depresija. I'm lovin' it!

Kad viss ir fuck off, mani glābj sarunas ar īstiem angļiem, sex and the city, bobs marley, neveselīga pārtika, šokolāde un tēja.

Zolitūdē es fotogrāfēju un mīļoju kaķīšus,un visi nakts murgi un jocīgās sajūtas aizpeldēja līdz ar lauztām ahromatiskām plaknēm. Es elpoju rudeni un jutu gaišumu.
Mājās atvēru dzelteno aploksni. ar pirkstu galiem lēnām vilku kartīti, uz kuras rēgojās maza kaķēna ausis. un viņš ir tikpat miegains cik es pēdējās dienās.

man vajag tikai kādu. kādu, kas būtu mierīgs un nosvērts. kādu, kurš paņems aiz rokas, kad es pārlieku daudz satraucos.

Tāds nogurums manu ķermeni šķiet vēl nav lauzis nekad. Tas nav vienkāršs nogurums, tas ir nogurums itin no visa- no katras situācijas, ar kuru saduros, no katras netīrās molekulas, ko ieelpoju. Un vienīgais, ko es visvairāk par visu vēlos, tas ir dzirdēt mūziku, bet tas man ir liegts, jo web-kamera ir nolaupījusi skaņu ar savu pārlieko foršumu. Un tas mani sadusmo. Ārēji es dusmojos un lādējos, bet iekšēji man ļoti gribas sabrukt un sākt raudāt.

Ziemas/rudens/pavasara/vasaras depresijas savienojums.

Koktēļķiršu krāsas nadziņi. Miegainības un dīvainības. Un ārpuslaika, realitātes sajūtas.

Es domāju par lietderībām un nelietderībām.
Par sapņiem. Iespējām un sapņiem.
Un vai es esmu savā vietā. nē, es neesmu.