zaļās pļavās slēpāmies un runājām ar sienāžiem, jo ticējām, ka šamie kaut ko zina, bet viņi klusēja.
Skrējām līdz vecmammas mājai, kurš pirmais. un es saucu- maka, maka, jo nevarēju izrunāt vārdu Māris.

Liekas, ka tikai ar brālēnu es nekad nejutos kā vecākais bērns. Un pat tagad viņu satiekot, es jūtos pasargāta, jo viņš ir tas, kurš vienmēr sargās. Atceros, ka vēl bērnībā kaut kāds puika man bija kaut ko nodarījis un Māris ar viņu sakāvās.
Neatminos nevienu savu bērnības dienu bez viņa.


man pietrūkst tās klusās drošības sajūtas.
*

bērni ir vienīgie, kas mīl patiesi.

*

Tāds nogurums būt zvēram, kuram jāizdzīvo kā vien māki.