cho - October 20th, 2009

Šovakar mājupceļā uz prāmja sēdējām manā mīļākajā vietā - ārā sānu pusē, kur var sasliet kājas pret margām un tuvumā vērot viļņus, baudīt vēju un skaistos skatus. Kad uzpūta vēja brāzma, instinktīvi nodrebinājos, lai gan man nemaz nesala. Blakus sēdošā kundze sāka ar mani runāt, es tik smaidīgi māju ar galvu, vietām apstiprinoši, vietām noliedzoši, kā pagadās. Nav ne jausmas, ko viņa man prasīja, bet laikam nosprieda, ka man auksti, tāpēc uzlika man uz pleciem savas jakas vienu pusi un vēl aplika savu roku ap manu plecu. Tā arī mīļi nobraucām līdz pašai Haidarpašai, kur izkāpām, lai aplūkotu vienu no divām Stambulas galvenajām dzelceļa stacijam (starp citu, interesants pielabināšanās veids - 20. gs. sākumā šo vācu pilij līdzīgo staciju Stambulai uzdāvināja Vācijas ķeizars, smējām, ka tā gan ir viena īsta dāvana, ne tā kā servīzes un segas, ar kurām mūsdienās apmainās valstu vadītāji). Nu man patiešām bija silti. No kundzītes plūda īpašs siltums, kuru vēl lielāku padarīja mans prieks par to, ka pirmoreiz saņēmu tādu labestības izpausmi no vietējās sievietes. Līdz šim viņas manā virzienā ir vērsušas tikai nesaprotamus, izbrīnītus, ieinteresētus, nosodošus, nicinošus un citādus grūti pārtulkojumus, taču ne labvēlīgus skatienus. Vienīgās, kas man reizēm uzsmaida, ir mazas meitenītes, bet tās nu citādi nevar, es viņām tā smaidu, ka nav iespējams neatbildēt ar to pašu.

Tulkojumvakars. Rīt briest tulkojumdiena. Esmu kļuvusi kūtra uz strādāšanu. Uz rakstīšanu laikam arī.

Tā kā drīz jābrauc mājās uz nenoteiktu laiku, ķeru pēdējās iespējas nodarboties ar tūrismu. Vakar nogulējām iešanu uz Dolmabahči (uh, kā mani reizēm kaitina mana nespēja no rītiem agri piecelties, vēl vairāk kaitina, ka tas, šķiet, ir neārstējami, rīta pusē man ir pilnīgi vienaldzīgs viss, kas man var laupīt vēl kādas piecas miega minūtes (un tā piecas minūtes reiz vismaz desmit), situāciju bezcerīgāku padara tas, ka man blakus guļ vienīgā guļava, kas mani var pārspēt). Lai kompensētu šo neizdarību, ignorējām pelēkos mākoņus un devāmies uz Bujukadu (joprojām viena no manām mīļākajām vietām zemes virsū). Debesīs burzījās lietus mākoņi, prāmis šūpojās uz nebēdu, bet diena tika aizvadīta lieliski. Tās salas skaistumu aprakstīt nav iespējams. Varu vien teikt - cilvēkiem, kam nepatīk, ja ielas malas ir nosētas ar lielākām un mazākām, jaunākām un vecākām balta koka mežģīņu mājiņām, tur nav ko meklēt. Arī vakar prātā pārcilāju tās pašas domas, ko pirms pusotra gada - ļoti gribas te padzīvot, bet tas ir dikti dārgs prieks. Kā nekā šī sala ir Turcijas Jūrmala, tikai mājas te krietni smalkākas un to pirkšanas/īres cenas attiecīgi arī. Bet tas jau netraucēja apstaigāt apkārt salai, iedraudzēties ar klaiņojošo suni, saēsties saldējumu, sameklēt ēstuvi, pie kuras spieto tikpat izsalkuši kaķi kā agrāk un visu laiku teikt: "mmmm", "āaaa", "oooo", "ĀAAAAAAAAA". Nu ja, skaistas atvadas no vasaras.

Par šodienas izklaidi - izbraucienu pa Zelta raga līci - varbūt citreiz.

Pirms kāda laika viena Erasmiete man teica, ka katru otrdienu Modā notiek liels brīvdabas tirgus. Uz jautājumu par vietu, viņa atbildēja, ka es to redzēšu, jo to nevarot nepamanīt. Nu labi.
Šodien ir otrdiena, un man, protams, negribējās celties kopā ar Māri, lai astoņos pavadītu viņu uz Maltepi un pati dotos uz Dolmabahči. Izrādās ap šo laiku no rīta vēl ir tumšs, un tas vēl vairāk palielina vēlmi palikt gultā. Mans telefons, ko aizdeva darbnīcā, kamēr remontē manu skaisto Samsungu, uzkāries. Nu bāc, manas prettehnikas strāvas ir tik spēcīgas, ka pat Nokiu var sabojāt! Labi, ka dators vēl pēdējo dzīvību velk, un uzzināju, cik pulkstens. Nolēmu pirms iešanas uz tirgu papētīt, kur tad īsti ir tā vieta, ko nevar nepamanīt. Kadikojas centrālā iepirkšanās iela, pa labi Makdonalds, pēc brīža buļļa statujiņa. Aeee? Kur tas ir??? Tigus notiekot Fenerbahčes stadiona autostāvietā. Ko???? Tāds te arī ir? Lonely Planet Kadikoju pilnīgi ignorē, tūristu karte arī, nu neko, būs jāpaļaujas uz intuīciju un jāmēģina uzprasīt kādam vietējam. Kā tad! Noskatīju vismodernākā paskata cilvēkus, gāju klāt un smaidīgi prasīju, kā viņiem ar angļu valodu. Neveiksmīgi. Nāksies vien paļauties uz sevi.
Izstaigāju Modu krustu šķērsu. Akdies, ku jauka vieta - daudzas mazas ieliņas, daudzas smukas Chanel tipa tantiņas, tikpat daudzi un piemīlīgi galanti večuki, koķeti šķielējoši vīrieši un pašapmierināti kaķi visi kā viens gozējas saulītē kur nu kurais - smukas kafejnīcas krēslā, atspiežoties pret skaistu stabu, nesteidzīgi kāpelējot pa stāvajām ieliņām. Nu īsta svētdienas idille, kas notiek otrdienā. Tikai tirgus nav.
Izstaigāju Kadikoju krustu šķērsu. Ieraudzīju kaut kādu tirgu un pie sevis noteicu "That was easy!". Ak, mana lepnība! Ātri vien iežmiedza asti kājstarpē, kad sapratu, ka esmu ieklīdusi vietējiem "stilīgajiem" vīriešiem domātā tirgū. D un G no vienas vietas, kur vien skaties, nožilbsti no Armani un citu zīmolu viltojumiem. Ieeju iekšā un pēkšņi visi paskatās manā virzienā, uzsvilpo, smaida un runā, runā, runā. Brrr.....izslēju savu noliekto galvu un pēc iespējas pašapzinīgāk soļoju tam balagānam cauri. Kad tiku ārā, sapratu, ka esmu nonākusi uz Kadikojas centrālās iepirkšanās ielas. Heheee, un reku Makdonalds un vēl tālāk tas bullis! Tad jau turpmāk viss ies kā smērēts. No buļļa uz priekšu paveras četras ielas, un neviena neizskatās tāda, kurā varētu būt tirgus.... Izstaigāju visas četras. Sapratu, ka ja ir pacietība un nav lielas iekāres uz Mango un Koton drēbītēm (man gan ir, jo īpaši uz Mango pagrabstāvu, kur pa salīdzinoši lētu naudu var dabūt apģērbus no iepriekšējo gadu kolekcijām), var doties šopingā tepat. Man gan pēc šodienas pastaigas pietika ilgam laikam. Arī šeit angliski runājošus vietējos nepalaimējās satikt. Vīlos arī angļu valodas kursu piedāvātājos, ar kuriem te pilnas ielas. Vismaz viņiem vajadzētu prast pateikt ko vairāk par "Would you like to have an English course, madam?", bet nekā. Padevos un gāju, kur acis rāda, līdz ieraudzīju monstrozu celtni, kas varētu būt stadions. Pārgurusi piegāju pie kāda veca mašīndetaļu tirgotāja un teicu: - "fenerbahče stadium?"- "evet, evet, burda, burda" (jā, jā, šeit, šeit). Jipiiii! Jipiiii gan manāmi pieklusa, kad apgāju riņķī teju visam stadionam un nekādu tirgu neieraudzīju. "Excuse me, are you looking for something?" jaaaa, beidzot kāds, kurš runā angliski! Apgriežos un ieraugu smaidīgu un nemaz ne neglītu turku. Izstāstu viņam savu sāpi, un viņš saprotoši māj ar galvu, ka jā, zina, kur tas tirgus ir, bet varbūt es esmu ar mieru stundiņu pagaidīt, tad viņš mani varēs aizvest pusdienās un pēc tam varbūt arī uz tirgu.... Baaaaac, kāda stundiņa, kādas pusdienas? Es gribu uz tirgu! Tagad! Viņš tik saka, jā, jā, vēlāk parādīs, bet tagad nevarot, un viņš ļoti gribētu iepazīties ar šo skaisto meiteni tuvāk. Jā, jā, gribi tālāk. Es eju mājās. Garastāvokli vēl vairāk "uzlaboja" policijas mašīna, kas divu ielu garumā bija vienīgā mašīna uz ceļa un lēnām brauca man līdzi. Centos izskatīties ļoti bezrūpīga un pie sevis kā mantru skaitīju: "Tikai, lūdzu, neprasiet man dokumentus, tikai, lūdzu, neprasiet man dokumentus!" Ej nu iestāsti vietējiem kārtībsargiem, ka mana pase, cerams, laimīgi guļ Modas dzīvokļa atvilktņplauktiņā. Sekoju ceļazīmēm (uh, ku labi, ka te vismaz pazīstamu alfabētu lieto) un pēc stundu garas pastaigas, kuras laikā ieraudzīju vēl vairāk kaķu, patīkamu ūdens kanāliņu, kas pilns ar motorlaivām, pabrīnījos par turku pirmā stāva balkoniem, kur samests viss, ko vien var iedomāties, un šīs miskastes augšā lepni pretī saulei stīgo pašaudzēti tomāti.
Tirgu neatradu, bet iepazinu Modu un varu pilnīgi piekrist Wikipēdijā rakstītajam:

Moda is an old, quiet, cosmopolitan İstanbul neighbourhood, but is beginning to experience economic and aesthetic problems, with there being a lack of car parking and some run-down shops and other buildings. As elsewhere in İstanbul, many historic houses have been demolished and replaced with apartment buildings; however, Moda is generally considered one of the more pleasant residential districts in the city.

Iegriezos savā ielā vienlaikus ar lūgšanu sākumu. Kam man pulksteni, ja vairākas reizes dienā, mani par laika ritējumu informē teju visas pilsētas mošejas? Skaisti.

Nupat sāku dienas darba cēlienu un iekārtojos Starbucks, mums joprojām nav galda. Šī neērtība ir mana brīvbiļete uz siera kūku :) Ehhh, ja mans mīļais darba devējs drīz neapmaksās rēķinus, tad drīz es varēšu meklēt elektrības rozeti zem tilta. Bet par to es domāšu rīt.

Atradu uz galda Stambulas avīzi angļu valodā un man dikti iepatikās, kā te rakstīts par vēju, kura dēļ pagājšnedēļ nācās braukt mājās ar autobusu.

Istanbul winds are more than the mere sum of their direction and magnitude. For many residents of the city, they are living entities that lend a bit of their character to the city each time they blow by.
When the Lodos comes, it drowns. Our elders used to say "Okay, you can go out, but be back at 12, the Lodos is coming", because where the other winds do one kind of damage, the Lodos does a hundred. All the seamen agree the Lodos is a teary-eyed wind. Teary-eyed? It brings the rain. Another seaman sort of disagrees - "Yes, the Lodos is teary-eyed. After this wind, it rains, but it's not because of the Lodos. It's the northern winds that battle it. The Lodos comes, and then the northern winds start to push it back. That's what causes the rain. Winds battle over Istanbul, each trying to assert ts own place."
But you know, this Lodos we had on Tuesday? It's not over yet. The north winds cut it off and we had a bit of rain, but the Aegean is strong. It'll be back soon.
So Istanbul residents don't decide about their daily habits, the winds blowing in the city do.

No savas puses varu piebilst, ka tas vējš nemaz nešķita draudīgs. Diena bija pelēka, nomākusies. Vējš sākumā nemaz tik stiprs nebija, turklāt šķiet to vairāk varēja just tieši pats ūdens, nevis cilvēki, kas atradās virs ūdens. Tikai gaiss bija tāds dīvains, kā pirms negaisa vasarās.
Baigākais skats, ko atceros - izkāpām no autobusa, pa lietu aizskrējām līdz piestātnei, nostājāmies drošā un apjumtā vietā, gaidījām Māri un skatījāmies uz jūru. Ik pa laikam margām paršļācās te lielāks, te mazāks vilnis. Un ik pēc aptuveni piecām minūtēm laikam devītais vilnis metās pāri ar tādu spēku, ka noklāja netālu no margām izvietotās āra kafejnīcas galdus un krēslus.
Šādā reizē iestājas bezspēcība, jo es jau tam vējam neko padarīt nevaru. Jācer vien, ka tas nesāks pūst dienā, kad jābrauc, piemēram, uz lidostu.