cho - Otrdiena - tirgus diena?

Pirms kāda laika viena Erasmiete man teica, ka katru otrdienu Modā notiek liels brīvdabas tirgus. Uz jautājumu par vietu, viņa atbildēja, ka es to redzēšu, jo to nevarot nepamanīt. Nu labi.
Šodien ir otrdiena, un man, protams, negribējās celties kopā ar Māri, lai astoņos pavadītu viņu uz Maltepi un pati dotos uz Dolmabahči. Izrādās ap šo laiku no rīta vēl ir tumšs, un tas vēl vairāk palielina vēlmi palikt gultā. Mans telefons, ko aizdeva darbnīcā, kamēr remontē manu skaisto Samsungu, uzkāries. Nu bāc, manas prettehnikas strāvas ir tik spēcīgas, ka pat Nokiu var sabojāt! Labi, ka dators vēl pēdējo dzīvību velk, un uzzināju, cik pulkstens. Nolēmu pirms iešanas uz tirgu papētīt, kur tad īsti ir tā vieta, ko nevar nepamanīt. Kadikojas centrālā iepirkšanās iela, pa labi Makdonalds, pēc brīža buļļa statujiņa. Aeee? Kur tas ir??? Tigus notiekot Fenerbahčes stadiona autostāvietā. Ko???? Tāds te arī ir? Lonely Planet Kadikoju pilnīgi ignorē, tūristu karte arī, nu neko, būs jāpaļaujas uz intuīciju un jāmēģina uzprasīt kādam vietējam. Kā tad! Noskatīju vismodernākā paskata cilvēkus, gāju klāt un smaidīgi prasīju, kā viņiem ar angļu valodu. Neveiksmīgi. Nāksies vien paļauties uz sevi.
Izstaigāju Modu krustu šķērsu. Akdies, ku jauka vieta - daudzas mazas ieliņas, daudzas smukas Chanel tipa tantiņas, tikpat daudzi un piemīlīgi galanti večuki, koķeti šķielējoši vīrieši un pašapmierināti kaķi visi kā viens gozējas saulītē kur nu kurais - smukas kafejnīcas krēslā, atspiežoties pret skaistu stabu, nesteidzīgi kāpelējot pa stāvajām ieliņām. Nu īsta svētdienas idille, kas notiek otrdienā. Tikai tirgus nav.
Izstaigāju Kadikoju krustu šķērsu. Ieraudzīju kaut kādu tirgu un pie sevis noteicu "That was easy!". Ak, mana lepnība! Ātri vien iežmiedza asti kājstarpē, kad sapratu, ka esmu ieklīdusi vietējiem "stilīgajiem" vīriešiem domātā tirgū. D un G no vienas vietas, kur vien skaties, nožilbsti no Armani un citu zīmolu viltojumiem. Ieeju iekšā un pēkšņi visi paskatās manā virzienā, uzsvilpo, smaida un runā, runā, runā. Brrr.....izslēju savu noliekto galvu un pēc iespējas pašapzinīgāk soļoju tam balagānam cauri. Kad tiku ārā, sapratu, ka esmu nonākusi uz Kadikojas centrālās iepirkšanās ielas. Heheee, un reku Makdonalds un vēl tālāk tas bullis! Tad jau turpmāk viss ies kā smērēts. No buļļa uz priekšu paveras četras ielas, un neviena neizskatās tāda, kurā varētu būt tirgus.... Izstaigāju visas četras. Sapratu, ka ja ir pacietība un nav lielas iekāres uz Mango un Koton drēbītēm (man gan ir, jo īpaši uz Mango pagrabstāvu, kur pa salīdzinoši lētu naudu var dabūt apģērbus no iepriekšējo gadu kolekcijām), var doties šopingā tepat. Man gan pēc šodienas pastaigas pietika ilgam laikam. Arī šeit angliski runājošus vietējos nepalaimējās satikt. Vīlos arī angļu valodas kursu piedāvātājos, ar kuriem te pilnas ielas. Vismaz viņiem vajadzētu prast pateikt ko vairāk par "Would you like to have an English course, madam?", bet nekā. Padevos un gāju, kur acis rāda, līdz ieraudzīju monstrozu celtni, kas varētu būt stadions. Pārgurusi piegāju pie kāda veca mašīndetaļu tirgotāja un teicu: - "fenerbahče stadium?"- "evet, evet, burda, burda" (jā, jā, šeit, šeit). Jipiiii! Jipiiii gan manāmi pieklusa, kad apgāju riņķī teju visam stadionam un nekādu tirgu neieraudzīju. "Excuse me, are you looking for something?" jaaaa, beidzot kāds, kurš runā angliski! Apgriežos un ieraugu smaidīgu un nemaz ne neglītu turku. Izstāstu viņam savu sāpi, un viņš saprotoši māj ar galvu, ka jā, zina, kur tas tirgus ir, bet varbūt es esmu ar mieru stundiņu pagaidīt, tad viņš mani varēs aizvest pusdienās un pēc tam varbūt arī uz tirgu.... Baaaaac, kāda stundiņa, kādas pusdienas? Es gribu uz tirgu! Tagad! Viņš tik saka, jā, jā, vēlāk parādīs, bet tagad nevarot, un viņš ļoti gribētu iepazīties ar šo skaisto meiteni tuvāk. Jā, jā, gribi tālāk. Es eju mājās. Garastāvokli vēl vairāk "uzlaboja" policijas mašīna, kas divu ielu garumā bija vienīgā mašīna uz ceļa un lēnām brauca man līdzi. Centos izskatīties ļoti bezrūpīga un pie sevis kā mantru skaitīju: "Tikai, lūdzu, neprasiet man dokumentus, tikai, lūdzu, neprasiet man dokumentus!" Ej nu iestāsti vietējiem kārtībsargiem, ka mana pase, cerams, laimīgi guļ Modas dzīvokļa atvilktņplauktiņā. Sekoju ceļazīmēm (uh, ku labi, ka te vismaz pazīstamu alfabētu lieto) un pēc stundu garas pastaigas, kuras laikā ieraudzīju vēl vairāk kaķu, patīkamu ūdens kanāliņu, kas pilns ar motorlaivām, pabrīnījos par turku pirmā stāva balkoniem, kur samests viss, ko vien var iedomāties, un šīs miskastes augšā lepni pretī saulei stīgo pašaudzēti tomāti.
Tirgu neatradu, bet iepazinu Modu un varu pilnīgi piekrist Wikipēdijā rakstītajam:

Moda is an old, quiet, cosmopolitan İstanbul neighbourhood, but is beginning to experience economic and aesthetic problems, with there being a lack of car parking and some run-down shops and other buildings. As elsewhere in İstanbul, many historic houses have been demolished and replaced with apartment buildings; however, Moda is generally considered one of the more pleasant residential districts in the city.

Iegriezos savā ielā vienlaikus ar lūgšanu sākumu. Kam man pulksteni, ja vairākas reizes dienā, mani par laika ritējumu informē teju visas pilsētas mošejas? Skaisti.

Nupat sāku dienas darba cēlienu un iekārtojos Starbucks, mums joprojām nav galda. Šī neērtība ir mana brīvbiļete uz siera kūku :) Ehhh, ja mans mīļais darba devējs drīz neapmaksās rēķinus, tad drīz es varēšu meklēt elektrības rozeti zem tilta. Bet par to es domāšu rīt.