cho - Lai siltāk

Šovakar mājupceļā uz prāmja sēdējām manā mīļākajā vietā - ārā sānu pusē, kur var sasliet kājas pret margām un tuvumā vērot viļņus, baudīt vēju un skaistos skatus. Kad uzpūta vēja brāzma, instinktīvi nodrebinājos, lai gan man nemaz nesala. Blakus sēdošā kundze sāka ar mani runāt, es tik smaidīgi māju ar galvu, vietām apstiprinoši, vietām noliedzoši, kā pagadās. Nav ne jausmas, ko viņa man prasīja, bet laikam nosprieda, ka man auksti, tāpēc uzlika man uz pleciem savas jakas vienu pusi un vēl aplika savu roku ap manu plecu. Tā arī mīļi nobraucām līdz pašai Haidarpašai, kur izkāpām, lai aplūkotu vienu no divām Stambulas galvenajām dzelceļa stacijam (starp citu, interesants pielabināšanās veids - 20. gs. sākumā šo vācu pilij līdzīgo staciju Stambulai uzdāvināja Vācijas ķeizars, smējām, ka tā gan ir viena īsta dāvana, ne tā kā servīzes un segas, ar kurām mūsdienās apmainās valstu vadītāji). Nu man patiešām bija silti. No kundzītes plūda īpašs siltums, kuru vēl lielāku padarīja mans prieks par to, ka pirmoreiz saņēmu tādu labestības izpausmi no vietējās sievietes. Līdz šim viņas manā virzienā ir vērsušas tikai nesaprotamus, izbrīnītus, ieinteresētus, nosodošus, nicinošus un citādus grūti pārtulkojumus, taču ne labvēlīgus skatienus. Vienīgās, kas man reizēm uzsmaida, ir mazas meitenītes, bet tās nu citādi nevar, es viņām tā smaidu, ka nav iespējams neatbildēt ar to pašu.

Tulkojumvakars. Rīt briest tulkojumdiena. Esmu kļuvusi kūtra uz strādāšanu. Uz rakstīšanu laikam arī.

Tā kā drīz jābrauc mājās uz nenoteiktu laiku, ķeru pēdējās iespējas nodarboties ar tūrismu. Vakar nogulējām iešanu uz Dolmabahči (uh, kā mani reizēm kaitina mana nespēja no rītiem agri piecelties, vēl vairāk kaitina, ka tas, šķiet, ir neārstējami, rīta pusē man ir pilnīgi vienaldzīgs viss, kas man var laupīt vēl kādas piecas miega minūtes (un tā piecas minūtes reiz vismaz desmit), situāciju bezcerīgāku padara tas, ka man blakus guļ vienīgā guļava, kas mani var pārspēt). Lai kompensētu šo neizdarību, ignorējām pelēkos mākoņus un devāmies uz Bujukadu (joprojām viena no manām mīļākajām vietām zemes virsū). Debesīs burzījās lietus mākoņi, prāmis šūpojās uz nebēdu, bet diena tika aizvadīta lieliski. Tās salas skaistumu aprakstīt nav iespējams. Varu vien teikt - cilvēkiem, kam nepatīk, ja ielas malas ir nosētas ar lielākām un mazākām, jaunākām un vecākām balta koka mežģīņu mājiņām, tur nav ko meklēt. Arī vakar prātā pārcilāju tās pašas domas, ko pirms pusotra gada - ļoti gribas te padzīvot, bet tas ir dikti dārgs prieks. Kā nekā šī sala ir Turcijas Jūrmala, tikai mājas te krietni smalkākas un to pirkšanas/īres cenas attiecīgi arī. Bet tas jau netraucēja apstaigāt apkārt salai, iedraudzēties ar klaiņojošo suni, saēsties saldējumu, sameklēt ēstuvi, pie kuras spieto tikpat izsalkuši kaķi kā agrāk un visu laiku teikt: "mmmm", "āaaa", "oooo", "ĀAAAAAAAAA". Nu ja, skaistas atvadas no vasaras.

Par šodienas izklaidi - izbraucienu pa Zelta raga līci - varbūt citreiz.