cho - October 5th, 2009

No rīta pēdējoreiz ieturamies viesnīcā, ārā līst. Pēc brīža jādodas uz otru tilta pusi - Karakoy rajonu. Taksists atrod mums vajadzīg ielu un ilgi meklē, kur nez varētu būt mums vajadzīgais hostelis. Pēc brīža pie vienām durvīm izdodas ievērot necilu uzrakstu "Erasmus hostel". Ilgi zvanām pie durvīm, līdz beidzot kāds ielaiž mūs iekšā. aāaaa, ar visām somām jākāpj līdz ceturtajam stāvam pa augstām trepēm, kurām nav margu! nākamais šoks - elzdami pūzdami uzrāpjamies augšā un ieraugām telpu, kurā draudzīgi sasēduši jaunieši, kurā valda bardaks, netīrība un dazādi interesanti aromāti. Uz jautājumu "where's check-in?" saņemu atbildi "here!" Nu labi. Interneta biju lasījusi, ka šī vieta piedāvājot "totally new experience", tikai es nevarēju iedomāties, ka tā pieredze būs šāda. krietnu pusstundu nosēžam "draudzīgajā istabā", gaidot kamēr sakārtos mūsu istabu, nedaudz papļāpājam ar apkārtesošajiem cilvēkiem. viena no meitenēm šeit dzīvo/strādā, izskatās kaut ko sapīpējusies un staigā vīriešu drēbēs, kas viņai krietni par lielu. puisis no Londonas, kurš atvainojās par savu tautiešu izdarībām pie mūsu Brīvības pieminekļa. Meitene no (laikam Irānas), kas gaida, kad šajā midzenī ieradīsies viņas mamma. Hosteļa saimnieks - dredains turks, kurš neizskatās apmierināts par to, ka mūsu ierašanās dēļ viņam bija jāsāk strādāt :) Kad ieraudzīju mūsu istabiņu, gandrīz apkritu. Jā, mēs par to maksājam tikai 9 eiro par nakti katrs, bet nu....es īsti nemāku to aprakstīt - uz grīdas ir divguļamais matracis un diži vairāk vietas arī nav. šķiet, ka istabas sienas ir veidotas no preskartona, man tiešām bail stingri atspiesties pret sienu, jo šķiet, ka iekritīšu blakusistabā. izskatās, ka durvis turas uz puņķiem, un nemaz nebūtu brīnums, ja visas hosteļa durvis varētu atvērt ar vienu un to pašu atslēgu. bet...kad ieraudzīju vannasistabu/tualeti, nodomāju, ka šonedēļ es maz ēdīšu, dzeršu un iešu uz hamamu.brrrrr, brrrrr, brrrrr. nu jau doma par dzīvošanu pie Jasina nemaz nešķiet slikta. Nu labi, sakožam zobus, jāizturas tikai piecas dienas. Ļoti ceru, ka atradīsim sev mitekli ātrāk. Ļoti ceru, ka pēc tām piecām dienām mums nebūs šeit jāpaliek ilgāk.
kad "iekārtojāmies", pēc iespējas ātrāk steidzām tikt prom no šīs vietas, gājām pētīt apkārtni. tad nu tā - dzīvojam Karakojā, piecu minūšu pastaigas attālumā no prāmju piestātnes, piecpadsmit minūšu ilgā rāpienā kalnup no Galatas torņa, divdesmit minūšu gājienā līdz Istaklal Cadessi (Šīs puses galvenajai iepirkšanās/krogu/ēstuvju/bāru ielai.) Pie torņa piesēdām iedzert tēju, un domas par Stambulu man saslēdzās kopā ar domām par Jelgavu. Arī Jelgava agrāk bija ļoti skaista pilsēta, un kas no tās ir palicis? Dažas ievērojamas un glītas celtnes un hrušcovkas. Līdzīgi ar Stambulu, tikai tas apjoms ir daudz lielāks, līdz ar to arī ievērojamo vietu vairāk. Taču mani vislaik pārsteidza, ka Sultanahmet,kas ir centrālais tūrisma rajons pietika tikai nogriezties no galvenās ielas, lai nonāktu neglītu mājeļu pasaulē. Šajā pusē tā gluži nav. Jā te ir daudz nesmuku māju, bet ir arī daudz glītu, tiesa, neatjaunotu vecu ēku. Pilsēta uzreiz izskatās pēc pilsētas, nevis dzīvojamā rajona, kas atrodas "nosacīti" centrā.
Šodien ir lietains un apmācies, tāpēc atcerējos par "Huzun" - Pamuks savā grāmatā par Stambulu piemin šo sajūtu, kas esot kopīga stambuliešu augstākajiem sabiedrības slāņiem un tiem, kas šeit dzīvo no bērnības un šo to zina par šīs pilsētas ievērojamo vēsturi. Huzun ir kolektīvā melanholija, kolektīvs melanholisms par pilsētas zudušo skaistumu un varenību. Vienā tilta pusē majestātiski stāv mošejas, bet otrā pusabrukusi koka mājele. Kontrasti nemaz nav jāmeklē tālu, arī mājeles pie tās pašas majestātiskās mošejas ir ...nu tādas.
Tagad, kad man pārgajusi pirmā sajūsma un kad Stambulas "zelta vietas" ir apskatītas, šķiet, ka vairāk pietuvinos tam, kāda šī pilsēta īstenībā ir. Ikdienā nevis tūrismā. Nezinu vēl, vai man patīk. Daudz kas man nav pieņemams, daudz kas man nepatīk, bet es teju izkūstu ikreiz, kad braucam ar prāmi un skatāmies uz to no attāluma. Tas skats ir neatkārtojams. Vislabākais laiks šādiem pārbraucieniem ir ap sešiem, pusseptiņiem vakarā, kad ir skaista, zeltaina vakara gaisma, kas apspīt pelēko pilsētu, tumšo ūdeni un pelēkos mākoņus.
ar prāmi braucām arī šodien. Satikām Kadikojā Akseli - jaunu, plātīgu turku, kurš piedāvā pēc trim nedēļām tikt pie aboslūtinenormālineiedomājamilieliskasizcilas izstabas aboslūtinenormālineiedomājamilieliskiizcilā dzīvoklī. Vārdi viņam kabatā nav jāmeklē, drīzāk reizēm gribas izmantot Māra ieteikto metodi - ielikt mutē zeķīti, lai paklusē. Viņa stāsts par dzīvokli, kas šobrīd tiek restaurēts izklausījās.... pārāk labi, lai būtu patiesība, nodomāja nīgrie latvieši. taču vakars bija tīri interesants. Puisis mūs un vēl divus angļus pavadāja pa Kadikoju, man tā arvien vairāk sāka iepatikties - tāda dzīvīga un pilnīgi citādāka nekā Sultanahmeta. Šeit lielākoties dzīvo un burzās vietējie cilvēki un studenti. Pasēdējām arī bārā, kuram pie vienas sienas piestiprināta mašīnas virsbūves šķēle. Interesanti un citādāk pavadīts vakars.
Atpakaļbraucienā tumsa un izgaismotā Stambula.
Ātra pastaiga no piestātnes līdz hostelim.
Troksnis, cilvēku soļi visas nakts garumā, brīžam uzmācas bailes, ka ielūzīs griesti vai sienas. Bet - mieru tikai mieru - neielūzīs :)

Aizmirsu pastāstīt par interesantu skatu, ko pirms pāris dienām redzējām, atgriežoties no Kadikojas Sultanahmetā. Pa dienu Eiropas puses prāmju piestātne ir pilna cilvēkiem un kukurūzas, kastaņu un zivju tirgotājiem. Te valda liels troksnis, un cilvēku tiešām ka biezs. Pie tilta margām darbojas makšķernieki. Arī viņu ir padaudz, tiesa, nevar ne salīdzināt ar tiem bariem, kas makšķerē no tilta. Makšķernieki plastmasas glāzītēs tirgo garneles, vietām turpat uz restītēm tiek ceptas zivis, taču man kā pārtikas tehnologa meitai neceļas ne roka, ne mēle tos labumus pamēģināt.
Nu ja, bet par nakts tirgu - nokāpjam no tilta, un es pamatīgi samulstu. Tur, kur pa dienu plosījās cilvēki, šobrīd izklātas segas, uz kurām izlikti visneiedomājamākie krāmi - sākot ar "īstajām" nike/puma/adidas kedām, turpinot ar dīvaina paskata "ādas" jakām un vestēm, protams, neaizmirstam par "zīmolu" smaržām, kurām tieši šeit ir vislabākā cena (kādreiz būs jānoskaidro, cik tas ir),vēl te var dabūt dīvainus gaismekļus, ko spilgti atceros no padomju laikiem - tādi kā žilkas staru pušķīši, kuru gali spīdēja visdažādākajās krāsās (oj, kā apskaudu māsīcu par to, ka viņai tāds bija :D), arī rotas tur bija, somiņas, kurām piešūtie fliteri spīd pa gabalu, un spogulīši, maciņi. Mani visvairāk pārsteidza silto čību sortiments - man šķiet, ka tādas vajadzētu piedāvāt Ziemeļvalstīs, nevis Stambulā, kur ikdienas apavi ir iešļūcenes un šaubos, vai šobrīd dzīvokļos ir diži aukstāks nekā uz ielas (pagājušajā nedēļā vidējā temperatūra bija 28 grādi saulītes virzienā). Pēdējais kadrs no tirgus, kas mans spilgti iespiedies atmiņā - uz paliela ietves kvadrāta izkrāmēti mazu bērnu čībiņzābaciņi - kopā varētu būt kādi piecdesmit, katrs pārītis citādāks un tie izvietoti teju vai ar ģeometrisku precizitāti. Uzkāpju uz gājēju tilta - skats uz priekšu - izgaismota otra Eiropas puse un Galatas tornis, skats pa labi - kuģi, skats pa kreisi - Galatas tilts, skats pavisam pa kreisi - Jaunā mošeja un Suleimana mošeja, skats uz leju - nakts tirgus un bērnu zābaku pleķītis. Ek, Stambula, tu mani nebeidz pārsteigt. Bet, lūdzu, lūdzu, iedod man rīt kaut ko eiropeiskāku, sāku nedaudz nogurt no eksotikas (aozsteidzoties notikumiem pa priekšu - eiropeiskumu dabūju, šodien klīdām pa Galatas stāvajām ielām un ieklīdām diezgan modernā ieskrietuvē, kura man nedaudz atgādināja mūsu Rīgas "Istabu", tiesa, ja konkrēti salīdzina, tad būtu kā tajā anekdotē - ka bruņurupucis nemaz nav līdzīgs zilonim vai kā nu tur bija).

Mēs nu uz Kadikoju skatīties trešo dzīvokli. Pirms tam lielais uzdevums - sameklēt Starbucks, kas atrodas Modas centrā. Šā rajona kartes mums nav, bet ja reiz mums izdevās atrast Maltepi, tad šim pasākumam nevajadzētu būt grūtam. Es jau esmu sacerējusies, ka šis dzīvoklis būs īstais un ja tā, tad es varēšu teikt - agrāk ceturtdienās gāju uz "Moda Cafe", bet tagad dzīvoju vienā īstā "Modā" :)
Un atkal brauksim ar prāmi. Jipiii!

Dienas absolūti galvenais un svarīgākais notikums - mēs atradām istabu Modā (kā vakar nopratu no Aksela stāstītā, tas ir Kadikojas smalkākais rajons, tā ka, ja viss noritēs, kā mums gribas, dzīvosim buržuju rajonā arī Stambulā (tiesa Moda nestāv ne tuvu mūsu Antoškas buržujīgumam)). Dzīvoklis ir normāls. Ar lielu viesistabu, dīvāniem, smuku galdiņu (ja varētu, savāktu un aizvestu uz Rīgu), supermazu studijveida virtuvīti un trim guļamistabām. Mēs dzīvosim lielākajā guļamistabā, kas ir kādu gabaliņu mazāka par mūsu guļamistabu Antoškā. Gulta ir, smuks tumši sarkans (!tā ir laba zīme!) krēsls arī ir. Un ir skapis!!!! Beidzot! Šķiet pa šiem bezskapja gadiem būšu aizmirsusi, kā tas ir - iekārt drēbes skapī :) Kaimiņistabā dzīvojot angļu valodas skolotāja no Amerikas, un otri kaimiņi vēl tiek meklēti. Man tā nepatīk hostelī, ka gribējās ievākties jau šodien, taču nāksies vien pagaidīt līdz rītdienai. Pēc saklausītiem šausmu stāstiem par turkiem, kam tīk apkrāpt ārzemniekus (nacionālā īpatnība, vai?), tagad ceru, ka jaukā meitenīt rīt nesavāks mūsu gandrīz pēdējo naudu un neatstās mūs uz ielas. Nu neatstās jau. Sasmējos par sevi - dzīvoklī grida ir klāta ar linoleju, uz kura ir ļoti daudz krāsas pleķu. Ka iegāju mūsu istabā tā jau uzreiz iedomājos - tur vajadzētu paklāju, tur lampiņu (vēlams turku), bet tur kādu smuku bildi, vienā stūrī derētu no viesistabas atstiept to smuko galdiņu un tamlīdzīgi. Būs pamatīgi jāsaņemas, lai neiegādātu smukumlietas, kas padarītu mitekli personiskāku. Ā, nebūs gan - man taču nav naudas :)
Pēc dzīvokļa apskates pāris stundas nosēdējām piemājas Starbucks. Māris strādāja, es lasīju Pamuka grāmatu par Stambulu. Pirms tam papļāpājām ar Erasmus studenti no Vācijas, kura arī apskatīja mūsu mitekli un kura tagad dzīvo kopā ar lezbietēm (tas nu gan varētu būt interesanti Stambulā, tiesa, manās iedomās šī pilsēta laikam ir daudz konservatīvāka nekā īstenībā). Lasot šo grāmatu, arvien vairāk saprotu šo to par Stambulas skaistumu un neglītumu. Man ļoti patika šie vārdi (citāts no aptuveni gadsimta vai divus veca darba): "Istanbul, which has some of the most beautiful scenery in the world, is like a theatre and best seen from the auditorium, avoiding the poverty-stricken and sometimes filthy neighbourhoods in the wings". Tā arī ir. Pirmajās reizēs es šeit redzēju lielāko daļu "1. klases" sortimenta. Nu, gribot negribot, redzu arī pārējo. Šodien izlasīju nodaļu par biežajām kuģu katastrofām Bosforā. Par tankeriem, kuru sadursmju izraisītie ugunsgrēki bieži vien noēda visas piekrastē izvietotās "yalis" - koka mājas. Tagad vienā pusē mājas ir gana drošā attālumā no ūdens, bet otrā - piestātnē izvietojušās visnīcas un ēstuves, kuru īpašnieki gan jau ka ir iegādājušies krietnu apdrošināšanas polisi.
Pēc Starbucks uzsākām mājupceļu, izstaigājām mūsu rajonu - krietnu gabalu jāiet gar piekrasti, vakaros varēsim romantiski tupēt uz soliņiem un vērties tumšajā jūrā, pēc tam gabaliņš krogu pilnu ielu un piestātne klāt. Nu esam atpakaļ savā ūķī un tukšojam vīnu, kuru Māris aprakstīja kā "E95 benzīna, 2002. gada dīzeļa un "neatceros, kurā veikalā pirkta" terpentīna kombināciju", tā kā šādu kombināciju neesmu dzērusi, teikšu tik to, ka garšo pēc pāris nedēļas ieskābušas un novadējušās suliņas.

Rītdienas programmā - brauciens uz Maltepi, kur Mārim jārisina administratīvi jautājumi (varbūt uzzināsim, kā dabūt vietējo sim kardi bez riska, ka pēc mēneša tiks nobloķēts telefons) un kur es tirināšos viņam pie rokas un teikšu - no I'm not studying here, I just came with him to live here for some time. Pēc tam jāizmāna no kāda vietējā bankomāta naudiņa, ko atdot dzīvokļa īpašniecei, un pēc tam jāapkramējas pekelēm un jāpārvācas uz Āziju. Jipiiii! Rīt mums būs vietējās mājas! Ar tādu domu šo nakti vēl izturēšu :)