cho - September 30th, 2009

Hmmm...nesaprotu, kā rediģēt/papildināt iepriekšējo ierakstu, tāpēc būs jācep jauns. Īstenībā 2. dienā nekas ievērības cienīgs vēlāk arī nenotika. Galvenais notikums bija aizkulšanās līdz Maltepei un atpakaļ. Nudien ceru, ka Mārim tur būs maz laika jāpavada. Tā kā mums jāēd ārpus viesnīcas un veikalos nevar dabūt neko, ko gribētos uzkost, katru vakaru meklējam, kur apēst ko puslīdz normālu un puslīdz lētu. Šīs dienas atklājums - milzīgs makaronu šķīvis par 4 lirām (aptuveni Ls 1,30). Nākamreiz uz turieni ejot jāpaņem līdzi savs siera klucis un tad jau būs labi :) Nogājām gar slavenāko un tūristu iecienītāko Stambulas "hamamu" - Čemberlitaš, cik redzēts bildēs, tur patiešām izskatās iespaidīgi. Luksusīga pirtošanās, kurā ietilpst pirtēšanās pavadones pakalpojumi (varen iespaidīgu izmēru dāma noskrubēs tavu ķermeni tā, ka nudien būs jāsāk domāt - es taču esmu tīrīgs cilvēks, regulāri eju dušā, pat ķermeņa skrubi lietoju, bet kur man taaaaaaaaadi netīrumi radušies? Man šķiet, ka to viņas speciāli - pa kluso iejauc ziepjūdenī pelēku šķidrumu, lai eiropietis kā ruksītis sajustos:), masāža un relaksēšanās uz milzīga marmora akmens. Viss prieks kopā maksā 95 liras (ap 30 latiem) un vienreiz tas noteikti ir to vērts. Mēs ar Līgu bijām uz daudz pieticīgāku hamamu, un tas bija ļoti interesants notikums - mūsu pirtnieces bija varen lielas un spēcīgas sievas un man šķita, ka salūzīšu zem viņu rokām. Angliski viņas mācēja pateikt vien - hamam, sauna, dūš, sauna, dūš, sauna, dūš, masāaāāž! Uz to hamamu ejot vietēji cilvēki, kam tūrisma spozmes nevajag, tas ir daudz lētāk, un iespēja satikt vācu pensionāres ir tuvu nullei. Taču tur nav diezko higiēniski un smuki, tāpēc ceru, ka kādam no musu viesiem, precīzāk sakot, viesēm (sievietes un vīrieši tur pirtējas atsevišķi) radīsies vēlme uz to vietu aiziet, man nudien gribētos kādreiz izmēģināt laiskošanos tik smukā pirtī (http://www.cemberlitashamami.com.tr/hamam_english.htm).
Laikam tādēļ, ka dienas ir gana piepildītas un enerģiju un spēku atņemošas, man ļoti ātri nāk miegs, iemigu jau desmitos un laimīgi krākuļoju līdz nākamajai dienai. Jau sāku pierast pie regulāri skanošajām lūgšanām/aicinājumiem uz lūgšanu. Nesaprotu ne vārda, bet rodas tāda mistiska un svinīga sajūta. Nez kā būtu, ja Eiropā piecreiz vai sešreiz dienā pa skaļruņiem, kas piestiprināti pie baznicām, skandētu tēvreizi?

Current Mood: sleepy

Šī diena bija neīpaša. Nē, rakstīsim pozitīvāk - šī diena bija īpaša ar to, ka uzvedāmies, kā pilnīgi nūģi, kas atbraukuši uz Stambulu, visu dienu pavada viesnīcā. Rakstījām kaudzēm e-pastu, itkā nodarbojāmies ar dzīvokļa meklēšanu, un es paveicu dažus tik nozīmīgus darbus kā rēķinu nosūtīšana, īres samaksāšana, tālruņa pieslēguma nomaiņa - tas viss kopā man prasīja stundu, bet no sādām nodarbēm TĀ nogurst! :)
Lai nomaksātu savu tūristisko nodevu, aizgājām līdz Zilajai mošejai, līdz kurai jāčāpo piecas minūtes lēnā solī. Tavu nelaimi, tiesi tajā brīdī sākās vietējo lūgšanu laiks, nu neko, uzbīdīju saulesbrilles dziļāk uz deguna un devāmies mini pastaigā. Kolīdz paspējām nopriecāties, ka laikam izskatāmies pēc tādiem nabagiem, kuriem nav jēgas uzbāzties, uzreiz saņēmām piedāvājumu izmantot kurpju spodrinātāja pakalpojumus. Nu paklau, mani tiešām interesē, kā tie onkas taisās ar savām birstēm nospodrināt manas apdriskātās tamborētās čībiņas, neizskatījās, ka viņiem būtu piemērots aprīkojums arī Māra botu pucēšanai. Izstaigājām mošejai tuvāko tirgu - Arastaa bazar (Jātnieku tirgus), kurā pilns ar visādiem zagatiskiem nieciņiem, smukām flīzītēm, turku skaisto keramiku un izšūtiem zābaciņiem. Ja man būtu tā naudiņa.... nu tad uz Latviju ceļotu viena, nē, divas fūres, kas stāvgrūdām piekrautas ar turcisko atribūtiku. Nez, paši turki visus šitos krāmus lieto? Man jau šķiet, ka nē, taču viņu suvenīru industrija ir "uh un ah!". Nākamais tuvākais un tūristu apsēstākais objekts ir slavenā Sofijas katedrāla, pie kuras kaut kādiem turku godiem par godu dežurēja policija un krāšņi ģērbtu turku bariņš spēlēja tautisku mūziku. Var jau būt, ka man tikai izšķitās, taču likās, ka manīju uz cepurēm uzstutētas spalvas, un izklausījās, ka mūziku viņi pūš ārā no dūdām. Ej nu zini. Brīžam ir dikti žēl, ka man kabatā nemētājas ziepjutrauks, jo pa ceļam gadās sastapt labus kadrus, piemēram, autobusa vadītāju, kurš rūpīgi spodrina riepas disku (tie tur tiešām spīd un laistās)ar šķidrumu, ko izlej no Pepsi pudeles, dīvainākais, ka tur iekšā salietā dzira arī izskatījās pēc Pepša. Varbūt šo dzērienu var izmantot tīrīšanas nolūkos, ķīmija kā nekā. Vēl es gribētu iemūžināt skatu, kas paveras pa viesnīcas durvīm. Tur viena ielas puse kā nosēta ar maziem galdiņiem un vēl mazākiem ķeblīšiem, tur turku vīri sēž un pīpē, dzer tēju, lasa avīzes, pļāpā pa telefonu vai ar biedriem un spēlē to dīvaino turku galda spēli. Vēl nav sanācis ieraudzīt tik relaksētas un draudzīgi tērzējošas turku sievietes. Par turku sievietēm īstenībā īpašs stāsts. Manā pirmajā viesošanās reizē vietējie vīrieši teica, ka tūristes viņiem patīk tādēļ, ka viņu sievietes ir "either religious or monkeys". Nu nezinu gan, šajā gadījumā piekrītu Mārim - ja te kāds izskatās pēc pērtiķa, tad tie ir vietējie vīrieši. Sievietes ir ļoti pievilcīgas, daudzas ir pat skaistas, ļoti glīti un eleganti ģērbtas. Tik arī viņas ir piemērs tam, ka reti kura sieviete ir apmierināta ar to, ko daba devusi - te ļoti daudzas savus skaistos tumšos matus ir izbalinājušas, un tas nu gan izskatās neglīti.
Pēc tik nogurdinošas pastaigas latvietīši ir pelnījuši ēst, tāpēc gājām meklēt smuko ēstuvi, ko noskatīju jau iepriekšējās reizēs. Hehe, lielā speciālste, kura Sultanahmetā orientējoties kā savā kabatā, ātri vien apmaldījās, līdz beidzot nolēmām, ka ēdīsim tepat, "uz šitās nesmukās ielas". Arī tur ēdiens nekāds, taču nebija šausmīgi dārgi. Viesmīlis tik mums piedāvā to un šito, mēs tik nē un nē. Uz lūgumu atnest rēķinu šis atbild ar kafijas piedāvājumu. Pa brīvu esot. Nu laaaaabi, es jau zinu, ka beigās tāpat būs jāmaksā, bet tas rēķins taču kaut kā jādabū. Nu ja un pie kafijas taču noteikti vajag desertu. Tas ar pa brīvu. Es savā latviskajā pukstīgumā vēl noburkšķēju: "Nu ja man par to beigās bū jāmaksā, varēja vismaz garšīgu desertu iedot!". Beigās tiekam pie rēķina un, tavu brīnumu, jāmaksā tikai par pusdienām. Nu pēc šitādām dāvanām tak nedrīkst atstāt turku bez dzeramnaudas :) Mēs laimīgi, viņš arī, viss labi. Taču viesmīlis stāv smaida un manā virzienā tuvina kaut kādu dīvainu plastmasas pudelīti un saka, lai dodu roku? Man uzreiz cauri galvai izskrien atmiņas par uzbāzīgajiem turkiem uz Romas spāņu kāpnēm, kuri, izmantojot manu apjukumu, satina man ap roku dīvainu dzīparu rokassprādzi, tāpēc roku nedodu. Bet viņš saka, ka jādod turklāt abas un paskaidro, ka tai pudelē iekšā "cologne", mīļā miera labad beidzu tielēties un ļauju uzliet sev uz rokām šķebīgi dvakojošu dziru - odekolonu ar citronu aromātu. Brrrr...nu bet vismaz tagad man skaidrs, kāpēc te daudzi vietējie tik uzkrītoši pēc citroniem smaržo :) Otrs izplatītākais aromāts - spēcinošs dezodorants ar veļas mīkstinātāja aromātu, laikam "Chanel", "Dior" un citu modes milžu smaržas, ko te tirogo par pāris lirām, vietējiem nav lielā cieņā :)
Dienas atlājums - lavaša kebabs - lavašs, vistas gabali, ķīnas kāposts un pāris tomāta šķēles. Viss kopā maksā tikai trīs liras (aptuveni 90 santīmu), tas mums tagad būs otro brokastu un otro vakariņu ēdiens :)
Nu lūk, un diena pagājusi! Vakarā vēlreiz pētām sludinājumus, nedaudz pāriet bezcerība un aizdomas par to, ka būs jāguļ zem tilta, jo vakarā saņemam dažus dzīvokļpiedāvājumus un izpētām kaudzi sludinājumu. Pat kļūstam izlepuši un domājam, nē, nē, tur mēs nedzīvosim, mēs labāk gribētu dzīvot Stambulas izklaižu rajonā vienā dzīvoklī (smukā, kas šeit patiešām ir ekstra) ar aktrisi un mūziķi, nevis kaut kādā čuhņā Āzijā (par šādu attieksmi mēs tapsim sodīti nākamajā dienā, kad neviens uz mūsu vēstulēm neatbild, izņemot puisīti, kura "land lady" nekādā gadījumā neļaušot dzīvoklī ar vīrieti dzīvot kopā sievietei).
Priecīgi iztukšojam no mājām atvesto vīna pudeli, sparīgi ēdu baklavas (tik sparīgi, ka nokožu plastmasas dakšiņai zaru un esmu spiesta izmest ārā veselu baklavu, jo nevaru to plastmasas gabalu atrast) un noskatamies "Baltijas pērles" filmu "Cherrie" - jauka, viegla, taču reizē pārdomas raisoša par sieviešu zūdošo skaistumu. Man patika filmas pēdējais teikums: "Viņiem abiem tika uzlikts smags sods - viņa piedzima daudzus gadus ātrāk par viņu, bet viņš bija spējīgs mīlēt tikai vienu sievieti - krietni vecāko Leu". Sižets - viena veca kurtizāne iesmērē draudzeni/konkurntei - citai vecai kurtizāni (burvīga Mišla Feifere) savu dēlu, slaistu, dīkdieni, bohēmistu un smukulīti, lai izaudzina par jēdzīgu cilvēku vai vismaz atradina no opija un kokaīna. Izveidojas mīla sešu gadu garumā, līdz māte kurtizāne, kura nekad nav savu dēlu tā īsti audzinājusi, izdomā, ka grib mazbērnus un noorganizē kārtīgas laulības ar kārtīgu meiteni. Nu un sirdis lūzt un šķīst gabalos. Tam visam pa vidu skaisti tērpi, smuki interjeri un retro auto. Jauki. Kad filma beidzas, konstatējam, ka esam pamatīgi sareibuši, tāpēc tenterējam gulēt.
Interesanti, pirmajā brīdī šķita, ka diena tiešām nekāda, bet īstenībā bija daudz jauku mirkļu. Piemēram, trīs kaķi, kas saskrēja mums tuvumā, kad ieraudzīja, ka piesēžam un trepītēm ēst savus vakariņu kebabus. Kaķu te daudz, bet visi kārni un izskatās slimi. Smejam, ka arī tie noteikti grib no dumjajiem ārzemniekiem ko izdiņģēt.

Current Mood: anxious
Current Music: Michael Jackson bārā aiz loga

Oj, nelietojot datumus, pastāv risks neuzzināt,ka šodien Gudzītim dzimumdiena. Paldies, jel draugiem.lv.
Aiz loga skan lieliska mūzika, atgādina Ventspils pilsētas svētkus, virpuļošanu kopā ar draugiem un sidru :)
Šodien nolēmu, ka jāiet pastaigā, citādi paies mūzu Sultanahmetas dienas un ko mēs no Āzijas uz Eiropu brauksim, vai? Laikam tā būs jādara, jo arī šodien Zilā mošeja bija ciet, kad nolēmām to pagodināt ar savu klātbūtni. Tas mums lika papētīt darba laika plāksnīti, tiesa tās saturu vairs neatceros. Nu neko, tad jāiet uz tirgiem. Aizdevām savu ceļvedi kanādietēm (ooooo, man jāpalielās, tās tantes man iedeva veselu komplimentu gūzmu - vispirms sajūsminājās par manu somiņu (re kā var iepazīties ar cilvēkiem, jānēsā tik mammītes taisītās somiņas!), pēc tam par manām drēbēm (nu paldies, paldies) un beigās dabūju īstu baklavu dvēselei - man ir izcila angļu valoda, ak, cik patīkami dzirdēt to no īsta angļu valodas nesēja (nu kas tas par vārdu savienojumu, fuj, Valentīnai Skujiņai!), tāpēc jāpaļaujas uz manu atmiņu, kas šoreiz nepievīla. Aizčāpojām līdz Čarlula Alī Pašā (gan jau ka īstenībā raksta un izrunā citādāk)laukumam, kurā pilns ar vietējiem onkām, kas kūpina "nargilleh" (ūdenspīpes), atšauj mazo pirkstiņu un iemalko tēju un droši vien, ka runā svarīgas lietas, kuram blakus esot paklāju tirgus. Tā sortiments gan pašvaks, taču labi vien ir, tā tik vēl trūka - ieraudzīt paklāju, bez kura dzīve nebūtu tik salda. Pietiek jau ar zābaciņiem - šeit suvenīru bodēs ir ļoti daudz izšūtu auduma zābaciņu, kas maksā aptuveni 70ls un ir nu ļooooti nepraktisks pirkums. Pirmajā reizē par manu veselo saprātu piestrādāja Līga, un es tos nenopirku, otrajā reizē to pašu darbiņu paveica Agnese, un es tos vēlreiz nenopirku, bet šajā reizē saprāts nav vajadzīgs - naudas nav, koferī vietas arī nav, bet zābaciņi - mjauuuuuuuu, tumši sarkani un izšūti ar vēl tumši sarkanākiem diegiem. Punķi šķīst un asaras pa gaisu, nu vai otrādi :) Ja jau par šmotkām, tad jāpieraksta, lai neaizmirstu, ka tad, kad saņemšu lielo naudu, iešu sev pirkt tās dīvainās turku bikses, kas izskatās pēc svārkiem un kuru stakli varētu apskaust visi pasaules reperi kopā ņemti. Stambula ir īstā vieta, kur pamēģināt ko dīvainu. Pirms braukšanas saliku koferī visneizteiksmīgākās drēbes un tagad te jūtos kā tāda pelīte :) Izrādās pietiek ar vīrieti pie sāniem, lai neviens neuzmāktos. Ja vēl vīrietis izskatās dusmīgs un ne pārāk bagāts (nu tāds, pilnīgi saplēstiem džinsiem un viņam bakus gandrīz baskājīte, kurai kurpes zole pie korpusa ar košļeni jāpielīmē), tad var pilnīgi apvainoties par to, ka tirgotāji mūs ignorē. Nē, nē, īstenība jau ir labi, man jau tas patīk.
Hmmm.... kur es paliku? Āaa, nu ja pēc paklāju tirgus devāmies pa šaubīgiem ceļiem, un mana kreisā vai labā smadzeņu puse sāka šaubīties, vai atceros ceļu pareizi. Atcerējos un nonācām vienā no Grand Bazar ieejām, kur tirgojot lietotas grāmatas. Ne nu lietotas, ne kā. Visas spīdīgas, glancētas un dārgas. Jau noskatīju tirgotāju, pie kura iešu kaulēties, lai iegādātu grāmatu par pērļošanu. Izstaigājāmies pa Grand Bazar, noķēru lielbesi staigājot pa garajām ar Made in China/Turkey precēm piebāztajām ielām, izbrīnījos par šausmīgajām pufīgajām kāzu un balles kleitām (nudien nesaprotu - ja vietējām sievietēm jānēsā parandžas, kā tad viņas var valkāt šitādas kleitas? varbūt uzšuj līdzīga piegriezuma parandžas, kas ir piecreiz platākas nekā ikdienā?), izpētīju lakatu veikalus - tie jau viņām svarīgi aksesuāri, kleitas melnas, bet lakati visdažādākajās krāsās. diezgan dīvaini izskatījās - vienā veikalā no reklāmas plakāta lūkojas liktenīgā sieviete ar lakatu ap galvu, bet otrā smaržas reklamē puskaila sieviete, kura krūtis ar rokām noslēpusi. cerēju uziet kādu pērlīšu veikalu, taču tie ko uzgāju izskatījās diezgan pabriesmīgi, visas preces ražotas Ķīnā, taču zinu, ka kaut kur Stambulā esot noslēpies trīsstāvīgs pērlīšu veikals. Mana iespējamā misija būs uzzināt, kur.
Tad, kad šķita, ka kājas tūlīt raudāt sāks, tikām laukā no Grand Bazar labirintiem (nu nekad man nav izdevies tur neapmaldīties) un nonācām Spice Bazar rajonā, pasēdējām, papūtinājām kājas un devāmies iekšā garšvielu pasaulē. Pie sevis klusi cerēju, ka saēdīšos turku saldumus, ar kuriem tur uzbāžas visās malās. Nudien nesaprotu, kas ar tiem turkiem noticis, nevienu pašu lukuma gabaliņu nepiedāvāja, par ābolu tēju nemaz nerunājot. Kas viņi tiešām izmanto rentgenu un redz, ka mums pa abiem 20 liras līdz un ka netaisāmies tās atdot viņiem? Žēl.:)
Pēc garšvielu tirgus pēdējiem spēkiem vilkāmies mājup. Vai, vai, vai, ceļš, ko vakar mērojām padsmit minūtēs, šodien šķita kā moku gājiens, toties, kad atkritu gultiņā, visas bēdas aizmirsās. Paniekojos internetā, palasījos Santas Žurnālistes Agneses Kleinas blogu par drēbītēm, sasmēlos iedvesmu un appērļoju savu zaļo akmeni. Pērļoju un domāju par Deiču. Interesanti, ka man cilvēki sāk asociēties ar vienu krāsu un viss - spriedums līdz mūža galam gatavs - piemēram, Deičuis ir zaļš, Zaika ir tirkīzzila, Tutū ir dzeltena un vispār tādās krāsās kā viņas dzīvoklis, bet Diņš tumši zils vai melns un balts, savukārt Agnese - melna, sudraba un zelta. Un iepūtiet man meitenes, bet pie jaunas krāsas manās acīs tikt būs baigi grūti. Vaiiiiiij, cik laba muzika aiz loga skan. Tā ir tā foršā dziedātāja, nu tā kurai ir tā smukā dziesma, nu jā nu tāaaa....bāc, ku dumji, man viņa tā patīk, bet nezinu ne vārdu, ne dziesmas nosaukumu.
Šodien dzīvokļa frontē nelabs klusums. Laikam sods par vakardienas lepnību. Atkal atgriežas bažas par gulēšanu zem tilta un rīt sāksim meklēt lētāko hosteli Stambulā, bet būs jau labi. Uztveru to kā piedzīvojumu.
Šodien sapratu vienu lietu. Es neesmu diezko liela patriote, man, protams, mīļa mana zeme, taču tikai tāpēc, ka tur ir mana ģimene un draugi, manas mīļās ielas, mana mīļā Ventspils un Liepāja, un Rīga. Bet palika tik silti ap sirdi, saprotot, ka viss, kas ar mani šeit notiek, ir pagaidām. Jā, mēs nevaram atrast dzīvokli, jā, izskatās, ka būs jābūt laimīgiem, ja dabūsim visprastāko ūķi, un, jā, mēs par to priecāsimies. Taču ir tik labi apzināties, ka esmu šeit tāpēc, ka nemiers mani dīdīja, nevis tāpēc, ka jābrauc uz citu zemi strādāt par trauku mazgātāju vai sēņu fasētāju. Protams, ja kādreiz tā vajadzēs, es to darīšu, taču es nudien priecājos, ka neesmu viena no tiem nabaga imigrantiem vai vietējiem, kam skaļā balsī jābļaustās un jāmēģina tūristam iebarot tieši savu kebabu.
Šodien dabūju labu kafiju. Labi, ka šeit ir divas starptautiski pazīstamas vietas - Makdonalds un Starbuck's, tur vismaz zinu, ko gaidīt. Slāpes pēc kafijas man te ir pamatīgas. Vienīgā vieta, kur var dabūt normālu kafiju ir Starbuck's, visur citur dod Nescafe, jo cilvēki amerikāņu kafiju nemaz nedzerot. Tā lūk, būs jālūdz draugiem, lai brauc ciemos ar kafijas paciņām un Kāruma sieriņiem rokas bagāžā.

Šodienas neuzņemtie kadri:

Kebabonkuls - kuram vēders kā baļļa un galvā pavāra mice - priecīgi smaida un ar lielu, garu nazi šķēlē kebabšķēlītes no lielā, uz iesma uzspraustā gaļas kluča.

Nelaimīgs, pa tirgiem izvazāts Māris pēkšņi atplaukst smaidā, kad ierauga vienīgo jēdzīgo stendu garšvielu tirgū - vietu, kur tirgo gaļu.

Pa ielu iet cienīga, korpulenta kundze gados, pēkšņi viņa ierauga, ka uz pamestā blakusgaldiņa stāv neizdzerta ūdens pudele, viņa paņem pudeli un aiziet līdz ietves malai. Nez dzers, mazgās rokas vai lies ārā? Vēl labāk - noliec galvu un lej sev virsū. Ae? Kad "šķīstīšanās rituāls" pabeigts, pašapzinīgi paveras uz mums un staltu stāju aizsoļo prom.

Es sēžu pie galdiņa ietves malā, laimīgi malkoju kafiju un skatos uz garāmgājējiem kā televizorā.

Rokassprāzes, kurās akmeņi iestiprināti zīda lupatiņās. Laba ideja, man vienmēr ir milzu slinkums pa vienai pērlītei šūt rokassprādzes galveno daļu.

Skats uz zilo mošeju no paaugstinājuma - redzami visi minareti un ap tiem riņķojošās kaijas, nudien krāšņš skats.

Skats no garšvielu tirgus pāri Bosfora šaurumam - otra Eiropas puse un Āzija. Māja pie mājas. Sajutos maziņa un melna.

Kuģu desmiti Bosfora šaurumā.

P.S. 1. Vēl viena mūžīgā mistērija - ko tie lietuvieši tādu izdarījuši, ka visur, kur vien braucu, man saka: "Lettonia? aaaaaa, Littuania!?"
P.S. 2. Ja ar mani sāk runāt krieviski, izsleju degunu un izliekos nedzirdam, bet vajag tikai pateikt "Bonsoir", un es smaidīšu kā saulīte. Taču vislielāko smaidu saņem saldumu pārdevējs, kurš pasaka "Paldies!".
P.S. 3. Šodien kaimiņu krogā kādu pusstundu skanēja bačata, ak vai, kā gribas dejot salsu un bačatu!
P.S. 4. Aiz loga joprojām skan jauka mūzika, un tūlīt es mēģināšu pierunāt Māri skatīties kādu no Odrijas Hepbernas filmām.

Current Mood: bouncy

oho! aiz loga skan Tatu "Thirty minutes", nu jau sajūta kā mājās - uz gultas izklātas pērlītes, uz grīdas izmētātas drēbes, vannasistabā izlikti šampūni un pie gultas stāv kafija. Iesim pakaļ vīnam un varbūt pat sanāks noskatīties filmu.
Pēdējās pārdesmit minūtes pavadīju pētot bildes blogā http://thesartorialist.blogspot.com/ Zināju, ka tāds ir, taču ielūkojos tikai tagad. Secināju, ka esmu ļoti nemoderna - ne man bloga, ne man konta Twiterī, turklāt manis pat Feisbukā nav!

Current Mood: amused
Current Music: Tatu "Thirty minutes"