Tā zemestrīce ir viena sterva! Tikko pa radio pazino, ka Tool brauc ciemos. Speles Oklendā, bet uz šo miestu nebrauksot. Jo, redz, te pēc zemestricest nav vairs tik lielas bīnes, kur puikiem reformēt.

Affigeķ, jau februaris! Ar šo es officiāli pasludinu janvāri par visātrāk skrienošo mēnesi.

Mans jaunais darbs rullē! Un alga tajā rullē vēl vairāk. Un vēl rullē fakts, ka algu saņemu jau pirmdienā pēc nostrādātās nedēļas. Tikai šoreiz pirmdiena jau bija par vēlu. Jo izgājušsvētdien mūsu miestā viesojās Pastrna ar pārējiem puikiem. Un nevar aprakstīt to vilšanos mūsu abu sejās, kad, gribēdami pirkt biļetes, iesktījāmies internetbankā. Nekas, gan nākamreiz.

Saprāts it kā piefiksē, ka ir janvāris, bet ārā, saulē degot bioloģiskais kalendārs saka, lai smadzene iet ieskrieties. Man vasara un par janvāri nemaz ij aizdomāties nesanāk. Nu kā māmuļai var būt vārda diena pie plus25? Kazhus dzimene arī allaž svinēta no pirts ārā sniegā metoties.

Par spīti visiem anonīmiķiem, par pastnieku strādājis neesmu. Kādus ierakstus apakaļ minētais mīzientests tika veikts tikai un vienīgi, lai noteiktu manu derīgumu vienai no n-tajām darba aģentūrām, uz kurām biju pieteicies pēdējo nedēļu laikā. Nu, tā viena tad atsaucās, pieņēma mani un nosūtīja šancēt it kā uz 3 nedēļām. Atdūros sēžam smagajā mašīnā un periodiski lecam ārā no tās, lai konteinerus kabinātu klāt un ar kloķi iekš mašīnas celtu. Vienvārdsakot, musarvedējs. Darbs ar savdabīgu aromātu, lai neteiktu vairāk. Baigi neimponēja. Cipars gan biki virs minimālā. Par laimi izrādījās tikai viena diena un biju atpakaļ darba meklētājos. Vēl tā pati darba aģentūra mani uz vienu dienu iemeta topošā ofisu ēkā, kur pēdējie iekšdarbi tika veikti. Nu jau kaut kas tuvāk īstenībai un manis meklētajam. Likām durvis iekša, skrūvēju enģes, ēvelējām durvis, cēlām un riktējām. Nebūtu bijis slikti, bet arī tikai uz vienu dienu. Vispār, kopā nosūtīju kādus 75 pieteikumus. Līdz šim mirklim atbildēt ir pamanījušies 5 gab. Sūtīju galvenokārt uz labourer vakancēm būvniecībā vai ceļu būvē, kas varētu nozīmēt ko līdzīgu palīgstrādnieka postenim, fizikālus darbus meklēju, kroče. Vēl mēģināju savu laimi sastatņu kompānijās, ainavu arhitektūrā/dārzniecībā un krāsošanā. Tomēr vislielākās cerības liku uz ceļubūvi. Galu galā, Kraistčērčā, kur gadus divus atpakaļ tās zemestrīces bijušas, ielas ļoti atgādina Latviju un dod mazo māju sajūtu - bedre pie bedres un līdzens segums uz desmit metriem, maksimums. Te tuvākajos gados ~7000 km asfaltējami, gan ielas, gan lielceļi. Darba rokas vajag. Viendien ar sievu braucām ar auto un pa logu redzēju divus čaļus ielas malā rokamies ap kaut kādu objektu ar lāpstām rokās. Viens ko stīvēja no bedres laukā, otrs, uz ceļiem nometies, līdz elokņiem rakās pa bedri un mēģināja dabūt darbu padarītu. Teicu sievai - vo, tas ko gribu darīt!

Kad vēl Oklendā katru dienu darbā radio klausījos, jau gribēju par šo staciju jums ziņot. Tad kaut kā ieturēju mediju pauzi un kāre pārgāja, nu ir atkal atpakaļ. Nu, patīk man tas Hauraki! Protams, ka tas ir rock radio. Vēl šai zemē kvalitatīvo mūzkikas žanru pārstāv arī stacija The Rock, bet ne ar to šoreiz. Patīk man šai kantorī pirmkārt tas, ka katru stundu ir viens reklāmas/muldēsanas bloks un tad ir 45 minūtes rock 'add free' (rīta programma gan ir neklausāms izņēmums). Lūzuma punkts, kad jau biju nobriedis rakstīt, bij' jau rudenī - jamējiem bij fantastiska akcija: zvani, atbildi uz kaut kādu glupu jautājumu, tiec izlozes grozā un beigās tiec pie iespējas cīnīties par 10000 NZD (~5k Ls). Uzsvars uz vārdu 'cīnīties', jo tā tiešākajā nozīmē - izlozes uzvarētājs brauc uz Bangkoku tiek iegrūsts ringā stīvēties pret vietējo thai-boksa čempionu. Izturi divas minūtes neizslēdzoties un čungurs tavs! Vai nav feina akcija? Vēl vareni smukā formā tika izspēlēti dažādi koncertbiļešu konkursi, ir 'no repeat working day' (ja pieķer viņus atkārtojam kādu gabalu 2x, zvani un 1k NZD kabatā), piektdienu un sestdienu vakaros 'no ads, just your playlist' (klausītāji pastellē rokenrolu) utt.

Ceru, ka tas nekad nebeigsies. Ceru, ka lietas, ko daru pirmoreiz mūžā, nekad neaptrūksies.

Aizmirstiet par plankingu! Owlings ir miris!

Tviterdcienīgs mobils puksts: esmu jaunzēlandē, sēžu marokāņu restorānā, kurā ir 100procentīgs aziātu personāls un skan džeims blants. Še, tev globalizācija.

Tēvzemē tagad esot mīnusdesmitnieks. Dažiem pat salstot. Nu, tad, brāļi, salšu ar jums solidāri. Varbūt par salšanu šo gluži nosaukt nevarēs, bet mazs drebulis pēc nocepināšanās pludmales saulē gan būs piemeties. Mācos bobybording'u.

Dzelzis tā kā pareizi izteicās, ka sieva svarīgāka par žurnāla lasītājiem, bet tos jau arī novārtā atstāt nevar. Jā, zinu, esmu slinks, bet vismaz neesmu tik slinks, cik saldie troļļu zemē!

Ceļoju riņķī jau kuro mēnesi, domāju par lietām un to sakarībām, mijiedarbību. Nonācu pie slēdziena, ka:

Jedritvaikociņ! 3D ir lielisks veids kā sapist kinobaudu un filmumīļa dienu! Kamēr jūs vēl šāvāt salūtu, mēs bijām nolēmuši jauno gadu sākt ar tikko uz ekrāniem nonākušo filmu Pī dzīve. Grāmata ir vienīgā, kuru esmu izlasījis pēdējos desmit gados un tā man dikti patika, tāpēc uz filmu ceru it jo ļoti. Aizejam mēs uz ķinīti čīp-tjūzdejā rokas berzēdami, ka nu tik ietaupīsim mēmo čunguru, bet tur mums laipni paziņo, ka 1.janvāris ir svināmdiena, plus vēl filma pagaidām pieejama tikai 3d, kas nozīmē vēl 3NZD pa virsu, respektīvi cirks uz 45 šekeļiem. Tad, kad viņi izvilks galvu no savas pakaļas, tad arī iešu uz to filmu, vai arī cerēšu uz amerikas onkuli vārdā torrents..

Jūs visi esat totāli atpalikuši! Sāciet tak reiz dzīvot 2013-ajā!

Rakstīju tak, ka brīvas dienas iekrita. Nu, atlaidos pasnaust. Visa snaušana beidzās šorīt, kad pie duvīm bungojās mūsu vienreizējā hosteļa menedžere Bluma, lai mums piedāvātu darbu. Nu, tur divdesmit minūšu rīta junda un bijām vīna rūpnīcā pudeles kraut un kastes pakot. Tā, lūk, darbu var dabūt pat to nemeklējot. Nu jā, bet tas bij šorīt. Pasaule nemaz galu neņēma un Melngalvju nama seifa kodam arī vairs nav nozīmes. Bet pa vidu visam tam iztēreju dahuja naudas, bet nabagāks nejūtos.

Še tev, bāliņ, vasarsvētki! Jebšu, aizbraucam šorīt uz darbu, apstrādājam ~10 kokus, bosam īsa telefonsaruna un jams paziņo - thats it, paldies par darbu, cienītie! Bija prieks strādāt ar jums, lai veicās turpmākajās gaitās!
Viss, astoņos no rīta darbs izbeidzās. Ko tagad, kas tālāk. Patlabanējā ideja ir vienkārša: jāsagādā rati, jāizvācas no hosteļa, jānobāzējas kaut kur piekrastē un jāmēģina to sērfingu apgūt.

Tā kā darbs pamazām iet uz beigām, tad, lai nebūtu pavisam par vēlu, jāmēģina turēt līdzi Žeivim un jāsacepina ieraksts no sērijas 'ar ko nodarbojamies'. Par to, kā sadzīvoju ar pavisam Līgo noskaņojumu ziemassvētku priekšvakarā, varbūt citreiz, bet šodien lai iet

Esmu otrā pasaules malā. Ievācos vietējā hostelī cerēdams uz starptautisku vidi. Bet jūtos kā polis tālajā trīsdesmitdevītajā - visapkārt vācieši. Paši jau viens otram sāk riebties. Sak, cerēju atbraukt pasauli raudzīt, bet te Horsts no kaimiņciema priekšā

Un jā, ar mums viss kārtībā. Vakardienas tornado 800 km attālajā Oklemdā mūs nav skāris un atstājis sveikus un veselus. Dzīvojam kā dieva ausī un gaidam kārtējās darba dienas beigas.