Parasti lejuplādējamās filmas daļēji izvēlos, vadoties pēc filmu topiem vai valsts galvenā kinoteātra repertuāra. Bet te nu neviļus jāsāk domāt, cik dziļi cūkdelfīna anālajā atverē galvas bija iebāzuši ForumCinemas galvenie tipi, kad viņi izdomāja, ka tādu sūdufilmu kā Pineapple Express būtu jārāda uz lielajiem ekrāniem. Ieraksta tagus tu man prasi? Es saku - sūds!

Visiem taču patīk svaigā gaisā. Nu vismaz es tā pieņemu. Tikpat pieļaujama arī varētu būt doma, ka ir ļaudis, kas no saules un svaiga gaisa baidās kā velns no krusta. Bet pat manai mazaktīvajai māsai patīk laiskas pastaigas svaigā gaisā. Arī sunītim.
Man allaž bijis žēl to suņu, kuru saimnieki to uztver kā baigāko pienākumu un slogu - izvest savu nīkulīgo kvekšķi ārā vienu riņķīti ap māju, lai jau pacisā. Un tad fiksi atpakaļ, kamēr vēl nav sākušās Sasisto lukturu ielas 4. Vispār, man nedaudz žēl visu dzīvokļu suņu. Tie mazie bārbarotās žurkas izmēra nīkuļi a la čivava, kuriem kaķi rada mazvērtības kompleksus, vispār ir atsevišķs temats.
Bet pēdējo dienu aukstumā, arī šovakar skrienot, man nedaudz (bet tikai) nedaudz tomēr palika žēl tā nīkulīgā ģimenes tēva, kurš plecus sarāvis un šallē ietinies nelaimīgs velkas nopakaļ tam takšelim. Tekalē pie pavadiņas pakaļ pie katra stūra. Tekalē un klusē. Jo viņam IR jāiet tas vakara aplītis. Viņam to suni nemaz nevajag, viņš negrib ar viņu iet staigāties, bet redz niknā veģma mājās ar mīklas rulli rokās, saukta arī par sievu Nijoli, ķērc "izved Džerardiņu pacisāt"..
Bet es skrēju tālāk. Savā ninzas kostīmā.

Vakarnakt normāli sasniga. Šonakt bija normāls mīnuss. Ziema kā ziema. Biju nobraucis uz Mītavu.. tur sniega gan mazāk nekā manā ciemā. Lai nu kā, vidējais sniega daudzums Dievzemītē pēdējās dienās krietni palielinājās. Un proporcionāli palielinājās vaidētāju daudzums pašmāju tīmeklī. Sak' 'veee, paskat, cik daudz sniega, nevar ar mašīnu normāli pabraukt', 'Bāc, kur tie visi sniega šķūrētāji palikuši?', 'šodien uz darbu braucu ar sabiedrisko, jo ar mašīnu neiespējami pabraukt, bet pat sabiedriskais kavējas'. Fak, bljah! Es saku - tādai ir jābūt ziemai! Vismaz no decembra vidus līdz martam! Nu, tā lai divreiz nedēļā snieg un ir pastāvīgs mīnuss pie apm. 7grādiem. Bet ne par to ir stāsts. Tiko nācās izmest vienu loku ar savu korejiešu brīnumu pa savu ciemu un ieraudzīju vislielākos optimistus, kādus šogad nācies redzēt. Laikā, kad bārdainais vīrs ar grumbās saraukto pieri regulāri lūdz ļaudis savilkt jostas un kļūt piesardzīgākiem un laukus un ezerus klāj vismaz 25 cm sniega kārta, es redzu divus smaidīgus čaļus ar hokeja nūju pār plecu, uz kuras pakarināts slidu pāris un otrā rokā katram pa sniega lāpstai. Un abi smaidīgi cilpo uz ciema dīķi. Lieki bilst, ka uz dīķa šoziem vēl neviens nebija kāpis/tīrījis. Nu, ja to nesauc par optimismu un darba sparu, tad sakiet man, ko tad sauc?