oktrobrī es tradicionāli esmu trūcīga. mēnesis sākas ar ceturkšņa nodokļu nomaksu, tad es dodos uz tehnisko, kur atstāju vēl čupu ar nodokļiem un nodevām, tad ar iegūtiem divniekiem dodos uz servisu un šķiros no vēl kādas naudas summas. šogad tie stabili būs kādi četri, pieci simti, bet nav tā, ka es to neparedzēju (laika zobs skāris vairākas lietas vienlaicīgi) (ja nav par ko priecāties, vienmēr var papriecāties vismaz par savām pareģes spējām). plus, oktrobrī ir pamanījušies sadzimt visi tie, ar kuriem nevar izlikties, ka tupa nezini, kad viņiem ir dzimšanas diena, un kurus gribas apsveikt. paskaitīju mēneša izdevumus un saskumu tā, ka aš sagribējās iedzert, bet tad sapratu, ka komplekts vien papildinātos ar uzburbušu, sarkanu rožu un pārdomāju #bodynegativity
vēl vakar atcerējos vienu džeku, ar kuru mācījos vienā skolā. 15 gadu vecumā viņam bija dzīves plāns aizbraukt uz kanādu, veikt kādu noziegumu un atlikušo mūža daļu pavadīt mierā un labklājībā kanādas cietumā. neteiksim, ka viņš baigi jokoja. also, viņš nenāca no trūcīgas vai tml ģimenes. also, viņš bija ļoti labās domās par sevi.
(nē, šobrīd viņš neatrodas kanādas cietumā, viņš atrodas turpat, un viņa dzīvē nenotiek nekas īpašs, nu tur izņemot lieko svaru un tādas lietas)
un man tas šķiet visai simptomātiski, nu kā mūsos, latviešos krievos whatever, karoče, šo platuma grādu iedzīvotājos, savienojas šāda te neambiciozitāte komplektā ar pārāko iedomību. lai gan vispār likumsakarīga kombinācija, jo ambiciozitāte izriet no tieksmes pēc lietām vai parādībām, un nākas vien atzīt, ka tev to nav, savukārt iedomība paģēr sajūtu, ka viss tev ir, viss ir čikiniekā, lai arī objektīvi viss ir dirsā.