kad atkal liekas, ka neko nemāku, no jaunā viļņa tulkojumu puses sāk pienākt sūdzības vienas vienīgas [kopš tur nedarbojos es], un kolēģes darbā izlasu: anarhists mahnovs [droši vienam dzejniekam rembodam kaimiņš].
ir taktika, ko mīl pielietot mazi bērni un noteikta tipa vīrieši ap/pēc 40. nogulties zemē un bļaut. vienu tādu vēl nesen satiku, gāja man pa priekšu kopā ar sievu, ar lielo brezenta mugursomu un makšķeri rokās. sākumā ilgi un spalgi bļāva kaut ko par dirsām, tad aizlidināja makšķeri uz vienu pusi, somu - uz otru, pats nokrita zemē un auroja, ka tālāk un vairāk neies. turpinājumu neskatījos.
ar ko es sliktāka? arī pēdējā laikā ik pa brīdim sāku krist te šā, te tā. atsakos no iecietības un labām manierēm [tāpat neviens neuzstutēs uz kājām, izņemot pašu]. beidzot iedarbinās glābšanās un saglābšanas instikti un vajadzība izgulēties tomēr. meitenīgas un citas problēmas, un pat krīīīze ir fufels, salīdzinot ar apdraudējumu manam lieliskajam plānam - nodzīvot vismaz 190 gadus.
visu sapratu, es vienkārši nepareizi fokusēju uzmanību. ja tā nebūtu latvija, ja tā būtu, teiksim, nigērija*, uz kuru es pārceltos, es nerakstītu par delfu komentētājiem un vietējā kolorīta kolorītākajām izpausmēm, bet gan jūsmotu par riteņbraucējiem un zirgiem uz atlantijas ielas, par to, cik viss ir lēti [no gramatnīcām pēdējā laikā stiepju maisus un zāģēju m., lai uznaglo vēl vienu grāmatplauktu] un visādiem nenosakāmi lieliskiem sīkumiem, par ko rakstīt roka neceļas, jo Viss taču ir Slikti. jābūt svešai. bet es taču arī esmu svešā. jāpaliek svešai.
*pēdējā laikā puslīdz pilnā nopietnībā gūgloju work in nigeria. darbs parastais, nevis kaut kāds sociālais starp citiem eiropiešiem šortos līdz ceļiem. mani arvien vairāk saista āfrika [bubuļiem neticas, bet interese rodas], un nigērija šķiet melnās āfrikas kompromisvalsts - vietējās padsmit ciltis viena otru pārlieku neslaktē, ekonomika balansē mazliet virs āfrikas vidējā, klimats nav traumējošs, un es taču reiz tulkoju vienu lielisku pusnigērijas filmu.