zemes grāmatā un zemes dienestā strādā lohi, kuri paši nejēdz, kur mūs vajag sūtīt un kāpēc. "ejiet uz ūnijas ielu, nē, labāk uz terēzes". "kāpēc jūs pie mums atnācāt? ūnijas ielā tā teica? neko nezinu. āāā, bet kamēr jūs esat šeit, varbūt gribat samaksāt kādu nodoklīti arī mums? nu, tā, katram gadījumam". un tā mē-ne-šiem ilgi. un šobrīd visa lieta draud aiziet kaķim zem astes, jo kuņa notāre jau pašā sākumā ir pielaidusi sazin kādu kļūdu [sadedzināt!], ko kāds cits buļļapauts ir pamanījis tikai tagad. ja tā notiks, es atsakos iet cauri visam šim vēlreiz un atkal maksāt visus tos simtus [ko man neviens, protams, atdot atpakaļ netaisās].
es ļoti ceru, ka bezdarbs latvijā sasniegs 100% apmēru, un visus nahuj atlaidīs. strādāt tāpat šeit neviens nemāk.
ja m. šodien neizdosies visu nokārtot, ņemšu rīt brīvdienu un sitīšu dūri uz galda un visur kur citur. turpinājumu skatieties raidījumā "kriminal inform".
pusi dienas tulkoju par celulītu; šobrīd liekas, ka šis ļaunākais sievietes ienaidnieks veidojas man pat uz ausīm.
savukārt pēdējā deju stundā mums daudz un dikti lika dejot domās un visādi vizualizēt, lai veidotu "iekšējo ķermeņa atmiņu". bet man ir aizdomas, ka tas tāpēc, ka pasniedzēja pa taisno no lidmašīnas un vairāk kā domās īpaši padejot nespēja.
un vēl ar mani nedrīkst revolūciju taisīt. sadusmojos, sašutinos, bet uz īsu brīdi, un tad atkal bez redzama iemesla atgriežos ierastajā "smaidām saulītei, ostām puķītes". iedzimtais kretīnisms hormonālā vai kādā līdzīgā līmenī.