Ar patēvu bijām uz fikso aizšāvuši uz Rīgu.
Nopirkām fotoaparātu - gadījās nu tik foršs vīrietis! Vienkārši wow! Laipns un patīkams, ne tāds kā lielākais vairums. Uzreiz atvainojās par savu nokavēšanos, izskaidroja visas aparāta funkcijas utt.

Tad izņēmām brāļa telefonu pēc (kārtējā) remonta. Ko darīt, ja cilvēkam ir "hakera aicinājums", bet rokas, atvainojiet, no ... aug.

Pēc tam izstaigājām alfu, nolūkojām, kāds mums mājās būs televizors. Lielākie bija 55", bet mums jau tie komentāri vairāk vai mazāk bija tādi: "Nē, šis par mazu. Vajag lielāku."

Un tad..! Elkor'ā gājām garām ģitārām, teicu patēvam, ka nu jā, es jau ļoti labprāt iemācītos spēlēt, žēl, ka brālis tomēr netika mūzikas skolā un tā. Būtu abi divi stinkšķinājuši stīgas..
Uz ko viņš atbildēja, ka martā mums noteikti vienu ( un labu) nopirkšot :)
Un, pat ja es arī tagad par savu naudu nopirkšot, viņš man vēlāk segšot ģitāras izmaksas.

Re kā :) Cerēsim, ka tā arī (reiz) notiks.
Bet pagaidām - nu ļoti ceru, ka nevajadzēs tā dumi sēdēt bez darba mājās un gaidīt ģitāru martā, bet tomēr kaut kādu ienākumu avotu atradīšu.
Glupa jau neesmu :p

Bet tas dumais brālis!
Kaut kāds losis pilnīgs!
Viņš no baznīcas dabūja konfekšu paciņu - to labo konfekšu paciņu, kurā 90% ir šokolādes konfektes, nevis parastās ledenes,- un nekā! Pats pa kluso visu izrija! Māsa gan ar savējām padalījās, izbēra traukā un nolika virtuvē "publiskai degustācijai". Bet šis - "es taču jums naktī iedevu konfetes!" (kurš vispār naktī cienā ar konfektēm??) un "es jums jau 21.12. iedevu skolas paciņu!" (jā, tās ledenes tur stāv joprojām). Baigais skopulis.
Un tagad vēl man kaut ko sākt braukt virsū, ka es, redz, maita tāda, pirms 5 (!!) mēnešiem (čalis neko neaizmirst) neesmu viņam to un šito no ebay pasūtījusi.
Ir gan ļoti liels "nospļauties" par to, ka esmu viņam pasūtījusi visādus kabeļus, uzgaļus, austiņas un citas šņagas, taču viņš nekad, nu NEKAD! neaizmirsīs, ka toreiz, pirms 5 mēnešiem es viņam nepasūtīju kārtējo 1$ sūdu..

Eh.. kā es gribētu būt mazā, nevis vecākā māsa!
Kamēr vecāko apvaino par visiem pasaules grēkiem, par tiem, kas bija, un tiem, kas vēl būs, sīkājām māsām ir tik viens uzdevums - pēc iespējas vairāk izrīt visa kā.
Tā lūk.
Un tajā man atzinās kāda, kas pati ir mazā māsa, tā kā šos vārdu man nav ne mazākās iespējas apšaubīt.

Brālis ir vienkārši "fantastisks".
Cienā mazo māsu ar čipšiem un ar vārdiem "Daudz neņem.".
Ķēms tāds.

He he :) Otra kursabiedrene Z. arī paņēmusi akadēmisko.
Izskatās, ka tā kopā 3atā turēsimies līdz beigām :D
Vien es esmu izcēlusies ar faktu, ka nomainīju katedru, kurā rakstu bk, bet tā - viss kā pēc notīm.

Bet vispār es aizmirsu vienu būtisku detaļu: Limbažos bija ūber kruts salūts. Tik tiešām!
Mums ar māsu ļoti patika. Varbūt pie vainas jaunā vieta - Teātra mājas parciņš :)

Nu tad - lai laimīgs jaunais gads!
Un kā teica kāds "vieds" limbažnieks, gaidot salūtu - lai katrai ģimenei būtu pa veļas žāvētājam!
:D

Bet īsumā - jebkurā gadījumā gads ir iesācies cerīgāk nekā iepriekšējais.
Svinības gan bijušas reti vājpratīgas, dramatiskas un vispār stresainas, bet laikam jau viss tas ir pārplūdis pāri malām, un bailes un satraukumu nomainījušas līdzjūtība un humors. :)

Rēcīgākais laikam bija mirklis, kad sākām uzskaitīt mātes "feilus" šogad:
* padedzināta māja;
* salauzta riba;
* nozagta ķerra;
* pārsista galva vīram;
* pārsista galva man.

Gan jau ka bija arī vēl kas, parasti tās ir vairākas nesalaužamas lietas, ko māte tomēr, spītējot universam, ir pamanījusies nobeigt, bet tas tā - īsumā :)

Mēs augam.
Mēs maināmies.
Un ar katru gadu kļūstam labāki.

Un vispār man ļoti patīk tas teiciens, ka "nothing happens until you are ready for it".
Nu tad cerēsim, ka šajā gadā tomēr būšu kaut kam nobriedusi.

---
Kā pa radio 101 dzirdēju, tā visu laiku skan:

Jebal. Kad man beidzot pielēks, ka lietas ir jādara tagad un uzreiz, nevis jāatliek uz vēlāku laiku!!
Gribēju māsai nopirkt sarkanā putna trauciņu, bet nepirku uzreiz, jo mūsu Narvesenā viņš bija. Tagad beidzot aizsūtīju brāli pakaļ un - čuš!
Jāpērk cūka :/

Pat ne viena ieraksta vai sarkastiskas bildītes par nenotikušo pasaules galu.
Tāda sajūta, it kā neviens nebūtu izdzīvojis :/

What color of fire burns in your soul? Blue You're happy, funny and like to joke about. You often get in trouble but everyone likes you and thats the main thing. You can be annoying sometimes, and think yourself as more important than others, which you basically are.

Click Here to Take This Quiz Brought to you by YouThink.com quizzes and personality tests.

Jā, šim te ir grūti iebilst :D
Pēdējais teikums vispār iespārda :D

Arnau ielicis FB bildi, kur katlā vārās kaut kas pelēks un apetīti pilnīgi neizraisošs.
Komentāri.

Kaut kāda meiča Weronika: Is it something special?
A: Yup, it's a typical meal named "Galets". We eat them for Christmas (:
W: What is this made of?
A: It's pasta shells stuffed with meat inside. After stuffing, you boil them and eat them as it was regular soup. If the cooker is good, the meat is supposed to stay inside the pasta shell (:


Karoče - pelmeņi :D

Skolā mani izlutināja.
Latviešu valoda man patika, skolotāja uzskatīja mani par spējīgu, tādēļ ar mani strādāja, un beigu beigās latviešu valodas prasme man ir kļuvusi par pašsaprotamu lietu.
Tādēļ arī no cilvēkiem, kas tomēr jau dzīvē ir kaut ko sasnieguši, ir speciālisti, uzņēmumu vadītāji utt. es sagaidu, ka arī savstarpējā saziņa būs pietiekami augstā latviešu valodas līmenī, proti, ka cilvēks tomēr pievērsīs uzmanību pareizrakstībai un interpunkcijai.

Bet ja man, bļed, raksta kaut kāds 50+ gadīgs auns, kas no sevis taisa ūber-kruto speciālistu, man atļaujas teikt, ka "mani komentāri ir nevietā", taču tai pat laikā nejaudā uzrakstīt normālu vēstuli, neielaižot katrā teikumā 5+ kļūdas, pēkšņi parastus sugas vārdus teikuma vidū sāk rakstīt ar lielo burtu un vēl kaut kādas muļķības, nu sorry, kā lai uztver tādu par kompetentu un zinošu personu?

Nu labi, ne vienmēr rakstības kultūra ļauj spriest par patieso intelekta līmeni, bet tomēr.. par ļaunu jau tas biznesam nekā nekaitē.

Bijām ārā ar manu kolosālo kursabiedreni.

Būtu es vīrietis, teiktu, ka esmu iemīlējusies ^-^

Vislabākais, ko esmu ieguvusi no %$@#$ RTU.

---
es mainos.
ak, kā es mainos.

Sēžu bibliotēkā un lasu Cosmo.

Āaahhh, my brain is melting!!!!!

Ehh..
bet man šodien paliek 5 gadiņi kopš.. brummmmm, brum, brum :)
Atceros, uz to brīdi jau viss tā bija izbesījis, ka pat neuzkrāsoju acis.
Rezultātā - kārtējais mošķis dabūjis tiesības.
Tagad jāgaida vēl "tikai" 5 gadi, līdz varēšu pārfotogrāfēties :D

Tad nu vēl -
Jaunais Go on ir viens foršs, pozitīvs un rēcīgs seriāls! :)

Un viena (manām) ausīm tīkama dziesma -

Eh, kā varētu tagad ar riteni izbraukt!

Īsumā - dzīva it kā esmu.

Ķiķināšana autobusā.
"Ak Dievs, kas tai Gaismas pilij par stulbu kroni uzlikts!"
Neapmierināti skatieni no vēl neapmierinātākiem līdzbraucējiem.
Lielā pica un lielais tumšais alus.
Stulbais pakāpiens un gandrīz traumēts galvaskauss ceļā uz tualeti.
Blandīšanās pa Vecrīgu un tās veikaliem, kā arī "cik vēl ilgi līdz "laimīgajai stundai"?"
Galdiņš Madhouse un 4 lapas ar kokteiļiem, vājākiem, stiprākiem un ļoti stiprākiem.
Foršā viesmīle, kas atpestīja mūs no lēmuma pieņemšanas, 4 lapas samazinot līdz 4 kokteiļiem.
Hokejs uz vismaz 12 ekrāniem. Kā parasti - "Jēeej! Vārti!! Kuri ir mūsējie?".
"Women's paradise" ir viens baaaaigi garšīgs kokteilis :)
Pārsēšanās uz vienu no "istabiņām", kas atradās tuvāk deju zālei un attiecīgi arī mūzikai.
Tur ir arī disko bumba.
"Ārprāts! Kā lai pabeidz to stulbo bakalauru? Bļ*d, bļ*d, bļ*d!!!"
"Es vairs nevaru neko ieēst, bet labi, aiziesim uz Hesi."
Laikam viena no ilgākajām pasēdēšanām tai iestādē, kāda vien man ir kādreiz bijusi.
Un skaists nobeigums, ielecot 13.autobusā, kas bija atbraucis vai nu 10 min par vēlu, vai 15 par ātru.

Vārdu sakot, man ir foršākā kursabiedrene ever! :)


---

So I cross my heart and hope to fly
And fuck right off into the middle of the sky

Es te tā domāju, domāju un izdomāju, ka, ja cilvēks ir slims, tad viņam ir jādzer zāles un jāārstējas.
Tā lūk.

Bļāviens. Beigās izrādīsies, ka mans patiesais dzīves aicinājums ir medicīnas joma.

Vot tā. Ar savu "eh, izvairīšos ka es no visiem soc-portāliem" ir novedis pie tā, ka neesmu apsveikusi 2 foršus cilvēkus dzimšanas dienā.
Lo lai piebilst - esmu pilnīga svoloč.

9 vakarā "impusīvi" aizbraucām uz Hesi. Tad es maldīdamās atradu ILY, kurš bija pilns un kuram ātri vien pagājām garām.
Pēc tam - "Ala". Vēl skaļāks un piebāztāks.
Galu galā aizgājām uz Coffee Inn. Ai, cik tur forši. Tik mierīga mūzika un vispār forša atmosfēra... Uz katra plaukta vairākas grāmatas.
Ar Z. nospriedām, ka te mierīgi varētu sēdēt un rakstīt savu bakalauru..

Pēc tam, jau trolejbusā braucot "mājup", sākām spriest par, ka Rīgā laikam ir visu pilsētu ielas - tobiš Valmieras iela, Kuldīgas iela, Saldus iela utt.

Nezinu kurš, bet nu atmiņā palicis teikums, ka "Limbažu iela atrodas kaut kur Maskačkā".
Atbraucu mājās, nu taču jāpārbauda.

Ne sūda.
Limbažu iela atrodas Sarkandaugavā, un krustojas ne ar ko citu kā.. Tvaika ielu.
Varat to saukt par sakritību. Es to saucu par likteni.

Šodien pamodos ar šo -

I just wanna be ok
:)