Un tas bija viss?

Lielais, briesmīgais negaiss, oranžā trauksme visā Latvijas teritorijā.
Palieja te 10 min un viss.
Nu nobira pāris krusas graudi.

Fui.
Es jau biju sacerējusies, ka skatīšos uz melnām debesīm un elpošu vētru.

Šodien humpīšos nopirko melnas džinsas.
Samaksāju maz, bikses der kā uzlietas (ja nevelk gaisu plaušās tik dziļi iekšā).
Tagad uzvilku augstpapēžu kurpes, kuras principa pēc nevelku ārā, jo liekas, ka, jau iznākot no mājas, sākšu raudāt aiz sāpēm.

tad nu tagad savām foršajās džinsās un kurpītēs goros pie spoguļa.
Patīk :)
Vēl tik brilles jaunas nopirkt.. :)

Un tas viss tamdēļ, ka no rīta 6os izdzēru nescafe extra strong.
karoče rīt esmu izdirsta oga.

Nu re kā :D

Skatos Once Upon A Time S03E17, bet tur 17:10 min grāmatas atvērumā it kā elfu maģijas pamatilikumi un tiri-piri.
Karoče, bilde kā reiz no Zohar 10 dimensijām.

Laikam kāds no māksliniekiem ir kabalists :)

Ak jā.
Ferr... ēe.. Džimandži taču šodien dzd.
Uzminiet, kuru es šodien neapsveikšu.

Ja nu reiz tā Venēra tagad debesīs uzdarbojas..

Tad tā kā "Tā" man nav un nebūs,
pie ledusskapja arī nevelk,
tad izbaudīšu Venēras ietekmi ar grūtsirdību (check) un glāzi vīna karstā vannā (arī check).

Patiesībā jau esmu pilnīga muļķe. Man vajadzēja saprast. Man vajadzēja saredzēt zīmes.

Ja nu tev kolēģi sāk stāstīt, ka varētu braukt uz zveju, par ēsmu izmantojot kaķēnus, un ka visi darba uzdevumi ir sadalīti, tobiš Kolēģis Nr.1 (K1), kuram patīk kaķi, piegādās ēsmu, K2 spraudīs kaķus uz āķa (ārprāts, kā man vispār pirksti nenokrita, to rakstot) un attiecīgi K3 nodarbosies ar “patīkamo” zvejas procesu, tad tas jāuztver nekā savādāk kā Lielāka Ļaunuma priekšvēstnesis.

Tad nu šodien, iedama garām Priekšnieka kabinetam, izdzirdu kolēģu plānus:
“... nu tad paņemsim uz visiem pirti, un meitenes staigās topless..”

Kur, pie velna, es esmu nokļuvusi???

Bet vispār, ja pilnmēness nedēļa iesākās ar stabilu “man brauc jumts un kas par na*** notiek manā galvā?”, tad noslēgums ir nesis sev līdzi diezgan pamatīgas “morālās pohas”, sarūgtinājumu un vilšanos, kā arī neiztrūkstošo “nekam taču nav jēgas”.

Eksistējam līdz pusdienas laikam.

Tas nu ir noticis.
Pēc trim nostrādātām nedēļām esmu fb izstalkerējusi kolēģus.

I am so pathetic.

Nu tad, družkas, līdz rītdienai.

Eu jūs tur.
Beidzat nīkuļot.

Ir jālūst, lai atkal celtos augšā.
Pārbaudīts fakts.

un tagad par darbu.. :)

Vakar nepietiekami novērtējām admina jautājumu manam priekšniekam "'vai pievienosies man bučot tankus?".
No sākuma jau bija smieklīgi.
Jā, jā. Bučot tankus.

Bet, kā vēlāk izrādījās, šis bija ārkārtīgi smalki izdomāts psiholoģiskā rakstura novērtējums.
Piemēram, viena kolēģe pajautāja pirmo (it kā loģiskāko) jautājumu - "Kādēļ?"
Šeit nekā neparasta.

Citi kolēģi uz šo pašu jautājumu atbildēja ar jautājumu "Kādus tankus?". Tobiš, ir gatavi iet, bet vispirms jānoskaidro, kas tie par tankiem, marka utt.
Biroja administratore savukārt laiku īpaši netērēja un uzreiz pajautāja "Kur?".
Šeit nu mēs ar priekšnieku sākām skaļi smieties, jo šeit nu mums beidzot pieleca, cik gan dažādi ir mūsu kolēģi un tā nemaz nav, ka visiem būs tas pirmais un loģiskākais jautājums.

Ha ha.
Tas nu tā. Man jebkurā gadījumā bija jautri.
Cerēsim, ka būs labi.
Un turam īkšķus par ātru kroku (atkal)parādīšanos.

Nu ko, mīlīši. Ķeros pie Lielās Sienas.
Pat radio aiz sašutuma apklusa.

Šodien atbraucu uz Rīgu.
Patīk redzēt Rīgu svētkos.
Mazliet gan vīlos, ka sabiedriskais, kā izrādās nemaz ar' nav par brīvu.
E-talonu nopīkstināju tikai pirms izkāpšanas savā pieturā. Arī tā ir jāmāk.

Pēc tam tā pavisam dīvaini sanāca.
Tramvaju, kas gāja uz centru, nokāvēju (nav pirmā reize un izskatās, ka ne tuvu ne pēdējā).
Tad nu nācās iet uz citu pieturu un braukt ar autobusu, kurš kā reiz kādu gabalu iet pa Kalpaka bulvāri.
Bet tur kā reiz atrodas Ukrainas vēstniecība.

Vispār zvērīgi. Es cenšos no tādām lietām turēties pa gabalu un man itin labi patīk mana neziņa par politiskajām spēlēm.
Bet nu dedzināt cilvēkus dzīvus.. Tas nav attaisnojams nevienā karā. Tāda sajūta, ka dienas laikā no 21. gadsimta esam pārlēkuši uz 12. gs. un nu tik (at)sāksies tumšie vidusslaiki.

Māte teica, ka viņas vecāmamma kā reiz bija no Ukrainas, tā kā manām jauktasines kokteilim pievienojas arī ukraiņu gēni. Tad nu teica, ka es varot nolikt puķes pie vēstniecības.
Biju par to iedomājusies, bet noteikti ne plānojusi.
Bet te - nokavēts tramvajs, autobuss attiecīgajā ielā un vēl autobuss ar pēdējām puķu pārdevējām.
Kur nu vēl vairāk sakritību.

Pirmās pirktās puķes tika noliktas 46 cilvēku piemiņai. Arī tā gadās.

---

Pēc tam gāju 9os uz Krastmalu klausīties koncertu.
Vispār jau man ļoti patika. Busulim ļoti stiprā pirmā dziedātā dziesma. No sākuma doma bija sagaidīt Ģ.K.J.Kaukuli (kurš lika sevi gaidīt aš veselu stundu!), bet kā gan mēs visi ūjinājāaamm!!
Tiešām, līdz ar Kaukuļa parādīšanos publika manāmi atdzīvojās.
Un tad jau tās dziesmas arī mazliet jestrākas palika.
Tā forši. Un prieks, ka paliku līdz galam.

---

"Latvija! Latvija! Latvija!
Urrā! Urrā! Urrā!"

/I. Busulis/

beigsim.
nu jau pietiek.

man vairs nav spēka.

Bankā mazliet vairāk par 17 jevrām! Nebiju gaidīju vairāk par 10 :D
Damn girl, I'm rich!!!!
Varēšu tagad uzdzīvot! :D
Un neaizmirst nopirkt Spodru. Tīrot sienas, esmu iztērējusi jau vienu bondzeli.

Nez, vai man maz ir jēga rakstīt cikos piecēlos?
Kaut kāds pilnīgs nahuj.

Es saprotu, ka patēvu mocīja bezmiegs, jo viņš nevarēja atrast darbu. Man it kā (pagaidām) šādas problēmas nav.
Nu labi, varbūt šonakt man bija attaisnojums mosties, proti, sapņoju, ka esam aizgājušas kkur tusēt, satikušas kaut kādus puišus, kurus gala rezultātā uzaicinājām pie I. uz jūru. Bet tad mums viņi izbesīja, palūdzām, lai iet prom, bet šie, nespēdami pārvarēt pārdzīvojuma sāpi, piešķīla uguni I. pirtiņai. (Pirtiņa, starp citu, bija pilnīgi jauna guļbūve.)
Vot tā.

Un es pat nezinu, vai ar tādām kaitēm jāiet pie ārsta. Bet pie sava ģimenes ārsta, dzīvodama Rīgā, vairs i netieku, tad jāveic kaut kāda pārreģistrēšanās un hvz kas.
"Gudrais" interneta dakteris saka, ka varētu būt kaut kāds čakars ar hormona līmeņiem. Un vēl tā gadoties cilvēkiem, kas ilgstoši nav normāli gulējuši (kas jau atkal uz mani īsti neattiecas), jo tad prāts vnk pats sev uztaisa kaut kādu optimālo miega režīmu, kad jau pēc 4 miega stundām ir pilnīgs ready to go.

Nu bļaaaaaaaad

Atkal pamodos 3os.

Sestdiena.
Brīvdiena.

Pamodos ap 7iem. 7os biju gatava celties augšā, bet tomēr vēl pusstundu paliku gulšņājam, blenzu griestos un pārdomāju, ka darbā taču esmu nepareizi izlikusi tos draņķa paneļus.
Jāmet nost tā kautrība un jāiet ofisa virtuvē sev taisīt mega lielas kafijas krūzes. Savādāk ik pa laikam zūd filma, ko vispār daru.

Joprojām esmu patīkami pārsteigta, ka piecēlos tik agri. Woov. No tāda miega lāča kā es nekad nebūtu gaidījusi.
Uh.
Šī būs gara diena.
Ļoti, ļooooooti gara diena.

Priekā!

Tas brīdis, kad notiek visneiedomājamākās (bļad, kas par vārdu) sakritības. Piemēram, tu paņem telefonu tieši tad, kad tev tieši kāds raksta, bet tavs sms signāls ir tik kluss un īss + skan radio, ka to dzirdēt ir vienkārši neiespējami.

Jauki.
Vienkārši jauki.

Ir 25. aprīlis.
līdz šodienai bija jālaiž viss vaļā un jāatbrīvojas no liekā un nevajadzīgā.
Neizdarīju. Kā jau vienmēr.
Tagad sēžu savā atkritumu kaudzē.

Nu kas man ir ar to episko neizdarību?

Tas ir vienkārši neiedomājami, cik daudz enerģijas esmu veltījusi, lai izpelnītos Tavu uzmanību un atzinību.
Un kāds gan ir rezultāts?
Kārtējo reizi pārliecinos, ka viss aizvien rit vecajās sliedēs un es nekad nebūšu pietiekami laba Tev.

Nu i nahuj.
Ja ne, tad ne.

Es lidinu Tevi ārā.

Piezvanīju uz mājām. Parunājos ar māsu un brāli.
Tik dīvaini.
Runājāmies kā normāli cilvēki. Izņemot to brīdi, kad māsa teica, ka esot fabolous, bet es dzirdēju ”fat jewish”. Gadās arī tā.

Šodiena ir baigā slikto lēmumu pieņemšanas diena.
Turpinu gāzt podus un nedomāt līdzi, ko daru.

Nauda. Nauda. Nauda. Nauda.

Viss vienmēr grozās ap naudu.
Un tagad man jānodzīvo 3 dienas bez neta, kas mūsu laikā šķiet gandrīz vai pasaules gals.

Darbā bija ok. Pirmās stundas laikā uzzināju, ka jābrauc ar vēl 4 vīriešiem uz Poliju (”meitenes varēs sēdēt pa vidu!”).

Pēc tam bija dzd svīnības. Es pieklājīgi atteicos no tortes un paķēru vīnu.

Tad jau redzēs, kā būs.