Jāieraksta, lai neaizmirstu.


Šodien uz darbu braucu r vilcienu (!!!). Ai, kā patīk.
Parasti iekāpju 1. vagonā. Tad nu no vadītāja kabīnes katrā pieturā pa logu izkaras čalis, laikam jau lai redzētu, vai visi iekāpuši/izkāpuši.
Un tad no šodien tas čalis ai, kā uz mani skatījās. Ai, kā skatījās.
Arī tas otrs čalis vagonā.
Kurš domāja, ka neredzu, kā skatiens noslīdz uz krūtīm.

Nekas. Toties man bija diezgan izdevies rīts :D

un vēl man darbā ŠAUSMĪGI!!! patīk, ja vīrieši no rīta sasveicinoties sauc mani vārdā, piemēram, čau A. vai Labrīt, A.!, tad vēl ieskatās acīs un paspiež roku.

Tā jauki :)


---

like ships in the night
you're passing me by

Šodien ar V. darbā sēdējām aš līdz 8iem. Bet labi pastrādājām.
Tāda sajūta, ka strādāju reāli tikai kādas 2h no 5iem.
Gadās arī tā.

Protams, izņirdzos ar adminu. Smieklīgi tomēr, kā viņš apsmej to elektriķi uz kāpnēm :D
"Homicus Electricus" :D
Un tad vēl viens kadrs mums sāk stāstīt, kā kaut kāds čalis esot uzkāpis Elbrusā (lai gan īsti pareizi tas vārds netika izrunāts. Piekasos tamdēļ, ka, bļad, tas "datordizainers" man visu laiku piekasās par ēdienu un māca tipa "pareizu uzturu". Nu kas par nahuj??)
Nu jā, karoče rēcīgi.

Pēc tam V. aizveda mājās ar savu balto Volvo. Foršs cilvēks.
Pa ceļam uzzināju infu par citiem kolēģiem.

Nu kaut kā tā.
Šodien iepriecināju ar divām nagu lakām. Es tikai piebeigšu glāzi un tad..

---

Bet vispār šausmīgi ir iepatikusies skaļa dziedāšana līdz mūzikai :)

Nu re. Šodien foto redzēju Ģ. meiteni. Skaista. Gariem melniem matiem, bez brillēm un sarkanām lūpām.
Nu forši, lai jau viņiem viss izdodas.
Kad tas beidzot noskaidrots, tad nu sirds var būt beidzot mierīga. :)
Nav ko te melanholizēt (vēl viens jaunvārds!!!!!) un jāstrādā.

Šis būs pēdējais ieraksts par šo tēmu.
Audzināsim raksturu.

Vakar izbesījos, iedzēru Cinzano, uzpīpēju ķ.Colt (kas ir patiesībā foršs un ļoooti lēni deg - vai arī es tā arī neesmu iemācījusies smēķēt).

Tad nu šodien uzliku visam mīksto, uzvilku svārkus, ko gribēju vilkt jau vakar, ar savu etiķeti varat arī iet dillēs, nevilkšu es 30 gr. karstumā zeķubikses.

tad nu iešu uz darbu. Tāpat tak uz mani neviens neskatīsies :D
Un vakar bija atnākusi V. draudzene.
Ļoti, ļoti skaista meitene. ar augstu balstiņu, mīļa un jauka.
Forši, ka tā :)

Let the hunger games begin!!!

Tad līdz vakaram :P
Ja kāda vēlas paķert kādu vīrieti vai divus, dodiet ziņu pirms kādiem 5iem, lai pagūstu no V. galda nopizdīt skavotāju.
Jo est ad nākšu ar skavotāju.

Welcome, piektdiena!
Veselais saprāt, redzēsimies pirmdien!

Šis būs ļoti garlaicīgs raksts par ļoti garlaicīgiem ikdienas notikumiem.
You have been warned.

Piecēlos jau pirms 6iem.
Dienu pa dienu slaktēju savu iekšējo pūci.
Kaut kad nakts laikā esmu pamanījusies novilkt džemperi (acīmredzot beidzot arī man ir karsti) un kaut ko miglaini atceros, ka grābstījos gar telefonu.
Nu labi.
Augšā esmu.
Kā jau tam vajadzētu būt - jo agrāk esi piecēlies, jo vēlāk iziesi no mājas uz darbu (check).

Darbā pirmās 3h kko knibinājos vakardienas projektā ("tu uztaisi 2 variantus, bet mēs jau zinām, ka vajadzēs tikai to vienu"), tad 1h es neatceros, ko darīju, pusdienas laiks (blenzu logā, jo man nebija līdzi lietussargs un uzbāzos Kr.), tad 2h muļļājos ar mazu aprēķinu (kur ģ. uzdeva priekšniekam, bet priekšnieks piespēlēja man, kā rezultātā tapa "Ģ. pupainā bilde" :D
Mazs prieciņš gan par to, ka, kad stāstīju priekšniekam, kā rēķināju, viņš tikai "jā, jā, viss ir pilnīgi pareizi".
Jauki tā.
Pēc tam 1.5 h vispār neko nedarīju.
Nu galīgi.
Lasīju netā kaut kādu hu**u, blenzu ārā pa logu, ņirdzu, kad atnāca admins un sāka stāstīt, kas viņam rādījies pēc zināmas izcelsmes sēņu lietošanas (starp citu - "enerģijas lauki kā pokemonam" :D

Nu jā, un tad pus5 man tika iedots darbs, kurš "mierīgi var aizņemt visu dienu".
Tā izskatās, ka priekšnieks no manis rīt atpūtīsies. :)

Rimčikā krutās tējkannas vietā nopirku mazāk kruto tējkannu, ietaupot ne maz 15 eiras, kas attiecīgi tika notriekta Ariel rubikos-kubikos greipfrūta ingveralū un savā pirmajā ķiršu Colt'ā.

Vēl šodien ir Veļas dienas piegājiens Nr.2.
Tā kā ļoti iespējams, ka iešu gulēt sadzērusies, sapīpējusies un sašņaukusies.

Kaut kā galvā iekritusi frāze, ja cilvēkam apkārt valda bardaks, tad arī galvā viņam ir bardaks vai nu kaut kā tā.
Karoče, kamēr nesakārtosi vidi sev apkārt, uz mieru galvā vari necerēt.

Bet vispār darbā grūti.
Jāgaida, kamēr pāries marta trakums un mazā bērna "gribu, bet zinu, ka nevaru dabūt" iedomas.

Ir jāpriecājas par citu laimi, nevis jāraud par savām nebūšanām.
Lai vismaz kāds no abiem ir laimīgs.
Tā lūk.

---

kas mēs esam un kurp mēs dodamies?

Patiesībā jau esmu pilnīga muļķe. Man vajadzēja saprast. Man vajadzēja saredzēt zīmes.

Ja nu tev kolēģi sāk stāstīt, ka varētu braukt uz zveju, par ēsmu izmantojot kaķēnus, un ka visi darba uzdevumi ir sadalīti, tobiš Kolēģis Nr.1 (K1), kuram patīk kaķi, piegādās ēsmu, K2 spraudīs kaķus uz āķa (ārprāts, kā man vispār pirksti nenokrita, to rakstot) un attiecīgi K3 nodarbosies ar “patīkamo” zvejas procesu, tad tas jāuztver nekā savādāk kā Lielāka Ļaunuma priekšvēstnesis.

Tad nu šodien, iedama garām Priekšnieka kabinetam, izdzirdu kolēģu plānus:
“... nu tad paņemsim uz visiem pirti, un meitenes staigās topless..”

Kur, pie velna, es esmu nokļuvusi???

Bet vispār, ja pilnmēness nedēļa iesākās ar stabilu “man brauc jumts un kas par na*** notiek manā galvā?”, tad noslēgums ir nesis sev līdzi diezgan pamatīgas “morālās pohas”, sarūgtinājumu un vilšanos, kā arī neiztrūkstošo “nekam taču nav jēgas”.

Eksistējam līdz pusdienas laikam.

Tas nu ir noticis.
Pēc trim nostrādātām nedēļām esmu fb izstalkerējusi kolēģus.

I am so pathetic.

Nu tad, družkas, līdz rītdienai.

Eu jūs tur.
Beidzat nīkuļot.

Ir jālūst, lai atkal celtos augšā.
Pārbaudīts fakts.

un tagad par darbu.. :)

Vakar nepietiekami novērtējām admina jautājumu manam priekšniekam "'vai pievienosies man bučot tankus?".
No sākuma jau bija smieklīgi.
Jā, jā. Bučot tankus.

Bet, kā vēlāk izrādījās, šis bija ārkārtīgi smalki izdomāts psiholoģiskā rakstura novērtējums.
Piemēram, viena kolēģe pajautāja pirmo (it kā loģiskāko) jautājumu - "Kādēļ?"
Šeit nekā neparasta.

Citi kolēģi uz šo pašu jautājumu atbildēja ar jautājumu "Kādus tankus?". Tobiš, ir gatavi iet, bet vispirms jānoskaidro, kas tie par tankiem, marka utt.
Biroja administratore savukārt laiku īpaši netērēja un uzreiz pajautāja "Kur?".
Šeit nu mēs ar priekšnieku sākām skaļi smieties, jo šeit nu mums beidzot pieleca, cik gan dažādi ir mūsu kolēģi un tā nemaz nav, ka visiem būs tas pirmais un loģiskākais jautājums.

Ha ha.
Tas nu tā. Man jebkurā gadījumā bija jautri.
Cerēsim, ka būs labi.
Un turam īkšķus par ātru kroku (atkal)parādīšanos.