Šodien no rīta iegāju virtuvē, bet tur priekšā Mārtiņš, taisīja sev kafiju.
Sasveicinājos.
Viņš vispirms atbild, tad paskatās uz mani, tad viņš brīnās, ieraudzījis mani, un saka: “Ā, tā esi tu! Es jau domāju, kas tā tāda par meiteni – pelīti.”
Un tad vēl pēc 10 kopā nostrādātiem mēnešiem beidzot pateica, lai nesaucu viņu uz “Jūs”.
Viņš jūtoties vecs.
Tā tie cilvēki arī pārsteidz.

Es par sevi esmu, maigi sakot, šokā. Es, protams, zinu, ka esmu īpaša un tā, bet tik daudz emociju kā šodien es neatceros, kad būtu izjutusi.
Ik pēc pāris stundām (un pat nepilnām stundām) kaut kas pilnīgi cits. Vispār.. interesanti.