Pašlaik ir sajūta, ka nopietni jūku prātā. Vairs neatceros, ko esmu darījusi. Īsti nevaru atšķirt nodomus no realitātes, tobiš, atceros, atceros, ka konkrētas mantas ieliku somā, bet nu vairs nevaru atrast. Līdz ar to sāku šaubīties, vai vispār esmu šīs mantas likusi somā un vispār, kas īsti notiek.

Sviests kaut kāds.
Jūtu, ka tas viss vienkarši beigsies ar to, ka ar nervu sabrukumu ārstēšos Tvaika ielas iestādē.
Vismaz dzīvokļa problēma tiks atrisināta.

"Dziļās sērās paziņojam,
Ka traģiski bojā gājusi
vēl viena diena.
Slepkava, protams,
tiek meklēts
(paštaisni cerot,
ka tas būs bijis kāds cits,
kāds cits, ne jau mēs,
ne mēs...).

Varoņu nāvē kritušas domas,
nokautas pašu pretargumentiem"

/Inguna Jansone/