Šodien zvanīja Maurinjo.
Jo uztraucas par naudu.
Jo jau pagājušo nedēļ aiznesām būvprojektu akceptēšanai, bet no būvvaldes nav ne ziņas, ne miņas.

Tātad pirms nedēļas viņš man zvanīja un jautāja:
M: "Vai aiznesāt projektu uz būvvaldi?"
Es: "Jā."
M: "Labi, tad es piezvanīšu Tam-un-tam un atrisināšu šo jautājumu."
Es: "Kā? Jūs taisāties iejaukties? Lai taču viņi objektīvi to projektu izskata."
M: "Nu jā, protams, lai objektīvi izskata. Bet es vienalga piezvanīšu."

Šodien viņš zvana un uztraucas:
"Nu, varbūt projekts ir akceptēts, bet viņi neko nepaziņo un pašiem ir jāiet un jājautā? Varbūt viņiem, khm, nav laika piezvanīt un paziņot, ka projekts akceptēts? Jo pēc likuma 2 nedēļu laikā ir jāpaziņo atbilde."

Es atbildēju, ka nu 2 nedēļas nav pagājušas, bet, kad nu ko uzzināsim, noteikti viņam piezvanīšu un paziņošu.

Tagad skatos vispārīgos būvnoteikumus, kuri nosaka, ka akcepts (vai akcepta atteikums) jāizsniedz 15 darba dienu laikā, tātad 3 nedēļu laikā!

Un tagad man ir tāds - "Ak, tu, dirsa tāds! Taču izlasi vispirms tos noteikumus, nevis muldi kaut kādus man-šķiet-ka-bija-tā murgus."
Fantastiski, ka dažiem cilvēkiem fakti ir gluži vienkārši pie mīkstākās vietas.


Bet vienu gan no visas šīs mājas padarīšanas būšu iemācījusies - cilvēkiem nedrīkst uzticēties. Kā arī to, ka cilvēku alkatība ir neizmērojama. Ikviens domā, kā tik no otra izslaukt vairāk naudas, taču tāda lieta kā kvalitatīvs un labs darbs tiek veiksmīgi aizmirsta.
Viss ir 3x jāpārbauda, visu laiku jāstāv klāt, jādomā - "Bet ja nu.." - un jāgatavojas tam ļaunākajam.

Rīt - 3.diena, staipot ķieģeļus.


Eh, kā derētu šādas iemaņas.