Ar patēvu bijām uz fikso aizšāvuši uz Rīgu.
Nopirkām fotoaparātu - gadījās nu tik foršs vīrietis! Vienkārši wow! Laipns un patīkams, ne tāds kā lielākais vairums. Uzreiz atvainojās par savu nokavēšanos, izskaidroja visas aparāta funkcijas utt.

Tad izņēmām brāļa telefonu pēc (kārtējā) remonta. Ko darīt, ja cilvēkam ir "hakera aicinājums", bet rokas, atvainojiet, no ... aug.

Pēc tam izstaigājām alfu, nolūkojām, kāds mums mājās būs televizors. Lielākie bija 55", bet mums jau tie komentāri vairāk vai mazāk bija tādi: "Nē, šis par mazu. Vajag lielāku."

Un tad..! Elkor'ā gājām garām ģitārām, teicu patēvam, ka nu jā, es jau ļoti labprāt iemācītos spēlēt, žēl, ka brālis tomēr netika mūzikas skolā un tā. Būtu abi divi stinkšķinājuši stīgas..
Uz ko viņš atbildēja, ka martā mums noteikti vienu ( un labu) nopirkšot :)
Un, pat ja es arī tagad par savu naudu nopirkšot, viņš man vēlāk segšot ģitāras izmaksas.

Re kā :) Cerēsim, ka tā arī (reiz) notiks.
Bet pagaidām - nu ļoti ceru, ka nevajadzēs tā dumi sēdēt bez darba mājās un gaidīt ģitāru martā, bet tomēr kaut kādu ienākumu avotu atradīšu.
Glupa jau neesmu :p

Bet tas dumais brālis!
Kaut kāds losis pilnīgs!
Viņš no baznīcas dabūja konfekšu paciņu - to labo konfekšu paciņu, kurā 90% ir šokolādes konfektes, nevis parastās ledenes,- un nekā! Pats pa kluso visu izrija! Māsa gan ar savējām padalījās, izbēra traukā un nolika virtuvē "publiskai degustācijai". Bet šis - "es taču jums naktī iedevu konfetes!" (kurš vispār naktī cienā ar konfektēm??) un "es jums jau 21.12. iedevu skolas paciņu!" (jā, tās ledenes tur stāv joprojām). Baigais skopulis.
Un tagad vēl man kaut ko sākt braukt virsū, ka es, redz, maita tāda, pirms 5 (!!) mēnešiem (čalis neko neaizmirst) neesmu viņam to un šito no ebay pasūtījusi.
Ir gan ļoti liels "nospļauties" par to, ka esmu viņam pasūtījusi visādus kabeļus, uzgaļus, austiņas un citas šņagas, taču viņš nekad, nu NEKAD! neaizmirsīs, ka toreiz, pirms 5 mēnešiem es viņam nepasūtīju kārtējo 1$ sūdu..

Eh.. kā es gribētu būt mazā, nevis vecākā māsa!
Kamēr vecāko apvaino par visiem pasaules grēkiem, par tiem, kas bija, un tiem, kas vēl būs, sīkājām māsām ir tik viens uzdevums - pēc iespējas vairāk izrīt visa kā.
Tā lūk.
Un tajā man atzinās kāda, kas pati ir mazā māsa, tā kā šos vārdu man nav ne mazākās iespējas apšaubīt.