Man vairāk jāpiedomā pie tā, ko saku.
"Sapuvušas, ienīstu cilvēkus.."
omg.

Ja vien tas iespējams, plaisa kļūst arvien lielāka un dziļāka.

Redz kāds paradoks - nesaku neko - slikti, sāku izkratīt sirdi - Dievs, sargi tos, kuriem tas jāklausās.

---
Gaidu braukšanu mājās un Oga Mandino grāmatu.

Es aizmirsu piebilst, ka Rīga (gan pēc Baltās nakts, gan vispār) ir ļoti netīra un, maigi izsakoties, piedirsta.
Sākot ar Hesburgeru papīrīšiem un beidzot ar šlirču uzgaļiem.

Un vēl es pie Olimpijas redzēju Klāvu. Ir ļoti dīvaina sajūta redzēt kādu, ko tu zini, bet viņš tevi nē. Nu cik nu mēs šai gadījumā varam runāt par vārdu "zina".

Šodienas citāts -
"Ja čalis skuj kājas, tas ir tik.. pederastiski".

Jauku šo atlikušo lietaino dienu.

"Šekspīrs bija muļķis. Jautājums nav par to, būt vai nebūt. Jautājums ir - vemt vai nevemt."


Tikai dzērumā cilvēks var "izspļaut" kaut ko tādu.

Un vispār, kurš normāls cilvēks sēž pālī uz grīdas un apcer Šekspīru??

Es apzinos to, kāda es esmu, un jūs, iespējams, mani redzat.

Es atvainojos par visu, ko esmu izdarījusi tā, kā nevajadzēja. Atvainojos par visiem Arņiem un Andriem, pišanu un nepišanu. Nu tas tā - jautrākai noskaņai.

Es varbūt neesmu Britnija, kas stāv krustcelēs, tomēr man nav tāda liela mērķa, kam es sekotu līdz pasaules malai, un es nezinu, ko īsti vēlos.
Taču par spīti visam, es gribētu (būtu sasodīti jauki), ja mēs spētu aizmirst pagātnes aizvainojumu un tomēr būt draugi.
Labi draugi. Bez noslēpumiem un bez mājieniem uz Nīči vai "ko gan tas mainītu?".

Nezinu, vai tas mums būs pa spēkam, bet varbūt ir vērts pamēģināt pēc visiem šiem gadiem.

Laikam jau katram ir tāds brīdis, kad spītam un lepnumam trūkst visi volframa striķi un nākas teikt -

"Piedodiet par visu".

---

Tārpiņš a.k.a Jenots a.k.a Omārs

---
vēl trīs līdz "Pašai sava hokeja komanda"

es varētu būt Ķepainis. Tātad Žuburs, Mēnestiņš un Tārpastis vēl brīvi. Ķeriet, kamēr karsti.
Tad paliek vēl divi