Beidzot, pēc 2 nedēļām esmu aprakstījusi "Jūras dienas pie Krastiņu māsām".

Baigais eposs sanāca un rakstīju arī kādu stundu.

Fragments.

"Alvis kā parasti pievērsās savai kājstarpei. Sāka no smiltīm celt zemūdeni. Ilgi gan nevarēja saprast, kas tas īsti ir, bet kā cēlonis tam tik minēts, ka "mēs,meitenes, jau no tādām lietām neko nesaprotam", un es tiku izcelta īpaši, sakot, ka es kā "būvmateriālu inženieris vispār no tādām lietām neko nejēdzu".
Ak jā, vēl man klēpī ielidoja kaut kāds cietspārnis un es sāku kliegt. Kā jau parasti, kad man klēpī ielido cietspārņi."


Bet bija tiešām.. neaizmirstami.