| #45 |
[7. Nov 2019|18:29] |
Asaras sāk birt pašas no sevis, neko ļaunu nenojaušot, rakstot pavadzīmi. Tad pēkšņi sajūta,
ļoti gribu pateikt paldies mammai, parunāties ar viņu. Ne lai viņa man tur kaut ko taisnojas, kas, kā, kāpēc, ne baigi runāt par faktiem un to, kā sanāca. Gribu sajust - re, vienīgais, vienīgais, tiešām vienīgais cilvēks, kas ir izdzīvojis līdz ar mani visas tās pašas sāpes, šausmas, bailes, kas zina, kā ir, kad dragā durvis, kad nav droši nekur, kas māk tāpat kā es, kas mani ir mācījis - ir jādzīvo, paraudi, apdomā, glābies, bet dzīvo, dzīvo, dzīvo tālāk. Lai kā sāp, mēs turamies un dzīvojam. Izgaistam un atdzimstam, par to nekas nepienākas, nav jārāda citiem, lai atzīst mūs stipras esam, mēs dzīvojam. Viņas jaunais vīrs, man liekas, pat nezina. Ja zinātu, uz rokām nēsātu vēl vairāk, droši vien. Bet mēs daudz nestāstām, jo tas nav par mums, es neesmu tikai tas, kam kāds reiz pāri darījis, es esmu cilvēks, kas pelnījis cieņu par savu spēku, pat ja nekas tāds nekad nebūtu noticis. Mana mammīte būtu pelnījusi buču un apskāvienu arī tāpat, ja nebūtu pārdzīvojusi to Ellīti. Bet, tāpēc, ka Ellīti pazīstam, tā buča sanāk bišku savādāka. Tas nekas. Ļoti mīlu. |
|
|
