| #38 |
[28. Jun 2019|17:50] |
Sēžu medicīniskajā komisijā, kur man uzdod visādus jautājumus par manu esību un domāju. Neatceros, kad būtu nopietni slimojusi. Neatceros nekā slikta, viss ir pārsteidzoši labi. Un tad sapratu. Tam ir viens vienīgs iemesls.
2014. gada vasarā satiku savu cilti. Man bija draugi, daudz draugu, bet vēl man bija skaidra vainas sajūta par nenormālību un nolemtība nekad neatgūties no traumām, pie reizes visu noslēpjot zem klusuma. Bet tad notika brīnums. Un es tapu atpestīta, es pārstāju jokoties ar muļķīgām idejām un darīt sevi nelaimīgu. Nesen jūsmīgi klāstīju, ka puisis, kas man iestādīja pīlādzi un gribēja par saimnieci savā foršajā mājā tāltālu, ir apprecējis meiteni, kurai tas viss sagādā milzu prieku nevis garlaicību kā man. Viņiem ir smuka meitiņa. Un D. ar sāpēm balsī teica: "Cik žēl, nē, nestāsti, tā taču varēji būt tu!" Man liekas, viņa nesaprot. Tā nekad nevarēju būt es. Tajā paralēlajā Visumā es būtu izmisusi vai mirusi. Es esmu es un tagad, laimīga un vesela, uz savām kājām. Kaut kas tāds zem tā pīlādža nebūtu iedomājams. |
|
|
