Iz Centa dzīves

Šodiena ir vispār jauka. >< No rīta viss kā nākas, pieceļos, pabaroju vistas. Arī Smirdulīte uzbruka, ierastā rīta rutīna. Bet obligāti kādam ir jāizjauc mans miers un darbi ko es daru. Es pat paēdu brokastis kopā ar visiem, protams, izņemot omi. Ceptas olas ar sviestmaizēm - ierastais ēdiens, kas man sagādā baudu.
Ok, atgriežos no kūts, dzirdu kāds mauj, no sākuma domāju, ka kāda govs atrāvusies, bet nē, vecmāte kauc kā bullis riesta laikā
-Man kaut kas iekoda. ĀĀĀĀĀĀ- Es zinu, ka viņa ir tikai vecs cilvēks, bet nu ar šādu balsi viņa varētu iet uz mūsu skolu bērnus baidīt, diemžēl operā viņai netikt. Es jau gribēju fiksi izlavīties ārā, bet stulbā muca laikam pamanīja mani un tik bļauj lai nāku viņu glābt. Es aizeju, viņa saka, ka kaut kas kož labās ciskas iekšpusē, viņa paver savu stinky kājstarpi, es knapi turos, tik redzu, ka uz krēsla kaut kas brūns. Uzreiz saprotu, kuce izdomājusi jaunu ieganstu, lai viņu kāds apmazgātu, kad gadās šmuce, pēdējoreiz māte kārtīgi nolamāja un teica, lai pati beržot savas ģenitālijas. Es teicu, ka aiziešu pēc birstes (tā stāv kūtī, lai nesmird).
-Labi, dēliņ, tikai pasteidzies- Un šamā vēl iedomājas mēģināt mīļi pasmaidīt, stulbene, nesaprot, ka pusnopuvušus zobus un zaļas smaganas rādot nevienam tas neliksies mīlīgi?
-Es tūliņ būšu, esmu kā vējš!- Es ātri izskrēju no mājas, un jā, neatgriezos. Arī iekšā mājā ilgi negāju, ja nu viņai piemeties pļūtāmais un viņa man šauj. Bet ejot gar smirdules istabas logu varēja dzirdēt kā viņa kauc.
Jāaiziet vēl uz skolu pēc liecības, es to aizmirsu. Tikai stulbi, ka līs, bet man ir jauns lietusmētelis. :)

Pirms vēl gāju uz skolu es samočīju savu skinu cibiņā. Tākā es nejēdzu kā to darīt sanāca faking tizli. Bet es lepojos ar savu veikumu. Man liekas, ka paint ir labākā programma pasaulē.
Bļe, es te visu kārtīgāk uzrakstītu, bet man jāiet govis slaukt. >

Es esmu dusmīgs, pareizāk sakot biju. Es biju pēc sava lietusmētelīša uz māju, izmeklējos nekur nav, es biju tik dusmīgs. Kliedzu pēc mātes, viņa atsaucas, mīlīgā balstiņā.
-Ko tev vajag dēliņ?- Es tik tiešām brīžiem viņu nesaprotu.
-Neesi redzējusi manu jauno lietusmētelīti?- es tēloju nokaitināto.
-To zaļo? Es šorīt izmazgāju, viņš ir slapjš, ko tev vajadzēja? Kaut kur jāiet? Es jau nevarēju zināt. Vispār, ir taču vēl vecais.. - Es vairs tālāk neklausījos. Jā, tik tiešām, lietainā dienā viņš noteikti nebūs nepieciešams. Man jau atkal neveicas, kad man pēdējoreiz neveicās? Ā, šorīt no rīta. Nu jā, es arī neteicu, ka aizmirsu skolā liecību un, ka taisos tai doties pakaļ tieši šodien, jā, es tik tiešām neko neteicu, pat kalendārā ievilkts. Ā, nemaz neņemsim vērā faktu, ka viņš bija nopirkts un izmazgāts, un ne reizi vilkts. Cik laba doma, uzvilkt veco. Ģeniāli! Tikai ja patur noslēpumā faktu, ka pērno ruden līdz ar jaunā iegādi viņu sadedzināja, jo bija izdedzināti caurumi, un rokas bija kādus desmit centimetrus par īsām.
Es vienkārši pagriezos un aizgāju, jutu, ka acīs sariesās dusmu asaras. Kādēļ, kādēļ man tā neveicas? Es izsteidzos ārā lietū, jā, to pat par lietu nevarētu saukt, gāž kā ar spaiņiem. Un es, nabaga zēns, devos viens pats tālajā ceļā uz skolu, bez lietussmēteļa. Dievs mani mīl.

Līdz skolai tikai 2km. Noeju parasti 15minūtēs, šoreiz 20, pārāk stipri līst. Pēc pirmajiem metriem jau esmu slapjš, līdz kaulam. Ja es būšu slims, tā būs mātes vaina, viņa ir pie visa vainīga! Skolā fiksi paķēru stulbo liecību, man pat speciāli bija līdzi maisiņš, lai nepaliek slapja! Cik gudri un gādīgi no mātes puses, par to viņa atcerējās.

Nonākot mājās nometu uz galda liecību, sūds, bļe, man viņu nevajag. Māte paņēma viņu rokās, redzēju asaras acīs, laikam dēļ labajām atzīmēm, ziniet, šogad esmu labinieks, nav zemāk par septiņi.
-Ak dēls, tu esi izmircis! Ej pārģērbies, es uzvārīšu tējiņu.- Pff, tikai tagad par mani atcerējās, atcerējās to, ka es pastāvu, ka par mani vajag rūpēties. Es paklausīju, apģērbos, nācu uz viesu istabu, trepju galā Smirdulīte sēž. Esmu sarakstījis daudz plānus ar nosaukumiem ''Kā labāk izbēgt no monstra (no A-Z)'' Arī par trepēm rakstīts, tik nav nācies izmantot. Redzu cūkas acīs naidu, asiņu kāri.. Izmantoju plānu, nošļūcu pa margu, tieši līdz galam, veiksmīgi. Ātri skrienu uz viesu istabu, jūtu, ka man seko tas nezvērs. Par laimi tur ir māte ar tējas krūzi. Cik jauki. Nezvērs apstājas, es varu uzelpot. Pielienu pie mātes, viņa tausta manu pieri.
-Ak dies, cik karsta. Tev nav temperatūra? Es tūliņ atnesīšu termometru, izmērīsim duspītī..- Varbūt es esmu slims, nu nu? Viņa tagad aizies un atstās te mani ar Smirdulīti, kas tūliņ noteikti nokodīs man kājas. Mamma atgriežas, ar termometru, es neklausu viņai un nelaižu spraust tur, ko parasti nevienam nerāda. Es ielieku mutē. Viņa izrauj. 38°. Jauki. Sūta mani uz gultu. Vispār, ir labi slimot, vismaz nav deviņos jādodas pie miera, es teicu, ka nespēju aizmikt, viņa atļāva ilgāk pasēdēt pie šīs kastes. Bet arī šodien es viņu apsteidzu, es neesmu slims, viņa laikam neiedomājas, ka dzerot karstu tēju mutē temperatūra paliek lielāka, bet ko var gribēt, viņai triju klašu izglītība. Es jūtos tik gudrs. Pēdējā laikā jūtu, ka es patiesi labi jūtos tikai laikā, kad visi citi jau guļ un es pārkāpju komanantstundu sēžot pie datora. Man patīk, ka man ir kāds noslēpums, nu nekas, rīt es vēl nebūšu vesels un varēšu pavadīt iekšā laiku, būs daudz laika pārdomām. Nujā, man vairs īsti nav ko rakstīt, gan jau citreiz.

''Slimais'' Centis.