| |
[2. Jan 2014|13:10] |
it kā motivējoši, tomēr vēl jāatpūšas, kā dainelis iesaka, un jāpagriež pedāļi. Sirds jau ari padod signālu pa brītiņam. Patīkami, ka pazvanīja un apvaicājās kā gāja. Patīkami, arī ka kampars vēlēja veiksmes. Kā jau Laumai teicu skrienot: "un tad pēc tam viņi viens otru cienīs" :)
Pašreiz šis nedēļa ir otrajā vietā tavos vienā nedēļā noskrietajos kilometros. (72.2km)
I. Zālīte: Izbaudi
BNiparte: Kaut kā jau tā dzīve jāpavada.
Pelēks pelēns pelnos pīkst.
Laimīgu jauno gadu. Ar drūpiju un kristapu
Muskuļi nav samocīt. Jūtās locītavas, saites. Tā laikam ultrās nākas.
Varbūt maratonu nē, bet kādus 30 ar Laumu kustējāmies kopā. Ja nevari parāpot, guli mērķa virzienā. Beigās nebija atrunājama beigt.
Pārdomas par taktiku bija. Tomēr nebija drosmes. Piemēram, izlaist kādu laiku pa vidu, lai smuki noskrietu pēdējo stundu. Vai stundu skriet, stundu neskriet. Šis gan laikam būtu pa švaku priekš manis.
Izvēle krita uz 72 kā variants jau pirms starta. Kāds numurs izvilkts, tik km jānoskrien. Realizējās. Un tālāk likās, ko es bojāšu smuko ciparu. Pēdas un potītes tāpat bija sagurušas. Ceļi arī, tie gan vēl kalpoja.
Pirms skrējiena rītā nevarēju saprast cik skriešu. Sintija teica, ka nedomājot par to. Kā es domāju skrējiena laikā, un man liekas, tā arī ir pareizi: "man jāskrien 12h", tāda doma regulēja spēku sadalījumu.
No rīta kā vienu variantu domāju 50 km, ar ko sākas ultras, bet kaut kā neuzrunāja šis cipars. Kad saņēmu numuru, lietas kļuva skaidrākas.
Ja no iepriekšējiem ceļojumiem prātā palicis ēdamie kastaņi, okeāns, pica. Tad no šī meiteņu muguru, plecu masēšana. Lindams, Guna, Lauma. Dzirdēju sakām, ka iepriekšējā gadā esot bijis tāds serviss, blakus dzērienu jaucējiem.
trenēšanās, gatavošanās process: Decembrī noskrēju 2 skrējienus virs 13km. Pirmais prātīgi uz laukiem. Otrais Pūsēnu kāpā ar Kamparu, unknown... brīžam zem 5:00. Un atpūta, daudz, daudz atpūtas :) Nu labi, bija visādi tenisi un karatē arī pa ceļam.
Skrējienu sāku pilnīgi lēni. Lēnāk par 7:00 uz km. Līdz man pierikšoja klāt Lauma. Tad solis bija jāpieliek. Elpa mazliet iespringa, bet tikai mazliet. Tā bija labi. Tā arī pirmo pusmaratonu pa 2h10 noskrējām.
skrējiena gaita: pēc 1/2 M pauzīte, tad pa 5 un pauzīte, tā pamazām līdz maratonam gan. Pauzīte, staipīšanās, ēšana. Kāju kratīšana gaisā pie priedes.
Pēc ~50.km sāka sāpēt labais celis. Pārgāju soļos un kādu stundu nosoļojām ar Laumu. Tātad kādi 5-6 km. Pēc tam, pēc pauzes atsāku kustību, mēģināju paskriet un aizgāja bez sāpēm. Pēdas arvien vairāk nospiedās, sāku mainīt soli uz arvien mazāku slodzi uz pēdas, to kompensējot ar muskuļiem, kam tagad vajadzēja amortizēt. Atkal kratu kājas gaisā pie priedes. Skrienu 5 km ar Imantu pa 6:00, 5km ar BaibuN pa 7:00, bet uz beigām palik grūti kā ar vienu, tā ar otru.
Rodas doma izskriet ar dažādiem cilvēkiem kopā, vēlāk - pastaigāt kopā. Vienu apli skrienu kopā ar Maffiju, liekas šausmīgi ātri. Vienu apli kopā ar drūpiju un kristapu, normāls temps - atsildīšanās pēc maratona :) Īsi pirms finiša pamanu atkal Laumu un piestāju. Šī nosmaida par manu "atsildīšanos". Bija aplis kopā arī ar otru rūķi - mtigeru. Sanāk, ka būšu paskrējis kopā ar labu daļu Ņergām un sacensību uzvarētāju. Ar Voļdu nesanāca kopā, Lindams arī likās skrien neparocīgi ātri, bet drusku paskrējām kopā. Nedaudz paskrēju kopā arī ar Sintiju, viņa tomēr uzkāpa tai vilinošajā kāpā. Vajadzēs vēlreiz braukt, lai uzkāptu? ak, vai es to varu un gribu un darīšu? Vai es pats nestāstīju M par trenēšanās nepieciešamību? ak 210km jūnijā pa 36h. Es taču netrenēšos tam. Šķiet, tas pusgada laikā nav paveicams.
Beigās izrādījās, ka viena maziņa tulzniņa man tomēr ir. Labai kājai virs 2. pirksta. Tas tādēļ, ka mazliet par mazu atstāts nags. Tāpēc arī tas pirksts mazliet sāpēja un uz skrējiena beigām likās, ka pastāv iespēja, ka nags var noiet. Pēdiņas mīļoju 3 reizes. 2 reizes mainīju zeķes. Uz beigām pēdas bija siltas, bet rīvējās pēdas priekšpuse pa zeķi. Pirmajā pēdu tīrīšanas reizē pēc maratona diezgan daudz smiltiņas notīriju, jo botās bija smiltis palikušas. Mācība par zeķu mainīšanu un pēdu kopšanu bija pavisam svaiga no Matīsa. Spriedām, ka slapjās kājas varbūt veicināja Matīsa varenās tulznas.
Nagi nogājuši man vēl nav. Ja neskaita nopļauto un pēc tam norauto, lai vēl mazliet paoperētu.
3.1.14 Jūtu, kā locītavas joprojām atgūstas un nemaz nebūtu priecīgas par skriešanu. Labi, ka ir tik daudz dažādu citu sportu. Teniss, velosipēds, karatē.
Tikko atradu vēl vienu pilnīgi nekaitīgu tulznu. Labās kājas 3 pirkstam augšpusē pie naga.
Kāda privātā sarunā noklausījos, cik ir Ņergu Renča skaitlis. Perspektīvi. |
|
|