|
11. Jun 2017|20:25 |
jau kādu laiku gribas uzrakstīt.
jā, tas nozīmē, ka pašsajūta ir šķība.
domāju, cik nopietna ir `naudas lieta`.
kādu laiku pietika un par to nedomāju un bija labi.
tagad pie horizonta atkal parādās neziņa un tukšums.
citas `tēmas` pārmēru nesatrauc. ne attiecības (laikam ar sevi esmu mērenos draugos, tāpēc nesasprindzina būšanas vai nebūšanas ar citiem), ne veselība (neesmu liels naidnieks sev, zemapziņa nav kaujinieciski noskaņota pret mani).
eksistenciālā tēma arī neurdī. Nav uzmācīgu domu par `būšanas` izbeigšanu. (pastāv gan teorētiski apsvērumi, ka tas īsti neesot iespējams. (ar rumpja izbeigšanu nepietiekot) kas to lai zina.).
dziesmā: apraks tevi, apraks mani. (alvas zaldātiņi)
nu labi, protams dzīvoju no kļūdas uz kļūdu. lai. un ko nu par to.
mācos nenožēlot. it kā sanāk, bet varētu labāk.
par veselību - tā sirds pavisam negrib stāties. esmu arī piebremzējis ar aktivitātēm. Nav finanses un spiedoša vajadzība iet pie dakteriem un nav intereses pašam pētīt kas un kā. Jā, protams, nav arī pietiekama sevis mīlestība, lai par sevi rūpētos.
tā. dzīvoju nesteidzīgi. prokrastinēju, bet nu tas vairs nav tik uzkrītoši, jo nav skaidri definēti pienākumi. Teorētiski... viss iet uz grunti. Praktiski - tas notiek lēnām. Faktiski jau nekas būtiski nemainīsies. Vienīgi varbūt skaidri neredzu `grunts` virzienu.
Gan jau. Vēl kādu reizi arī manā smilšu kastē kāds zilonis iekāps. Pirms tā galīgi aizaugs ar zāli.
Bet... ir jau arī interesanti. Reizēm netiek aizmirsts jautājums: `kam tas viss?`. Tas mazliet nomierina.
`Spītīgi` paturu prātā laika `šķidro` dabu.
Nav liela sapratne par to, kam/kā/vai būtu jāpalīdz. Kaut kas tiek darīts. Uz aklo.. |
|