| |
[28. Jul 2014|09:42] |
aizdomājos par cēlām lietām ... kad kortos onka teica - parādi bērniem kā jāsvīst. Atcerējos stāstus par Ozoliņu Sandi, kas čakli treniņos strādājot. Iedomājos, ka tā tāda... šī vecuma īpašība, varbūt.
domāju, par dzīves nepastāvīgo dabu, laukos esot sanāca dzirdēt vienu otru stāstu: ~"vakarā sagrāba sienu, naktī palika slikti, aizveda ātrie, no rīta miris".
arī mani vecāki šogad (jūtami) kļuvuši vājāki.
un par sevi, kā aizvien, es neko nezinu, ko dzīvē iesākšu. Kad pienāks viens brīdis, otrs. Un..? es palikšu viens, jo nebūšu... dabūjis meiteni. Dzīves jēga tad varētu šķist diezgan niecīga, bet kas zina. Kā teica viena meitene, man būs daudz lieli suņi... :)
Paskatījos uz cilvēkiem no mazliet cita skatpunkta. Kur rīcības motīvs ir bailes. Diezgan izskaidrojošs skatpunkts. Gana daudzu rīcību pamatā tās. Un tad var domāt tālāk, kā cilvēku iedrošināt, ļaut nepamanīt bailes. Viens variants (apmēram) ir padomā. Ja uz kaut ko virzi cilvēku, tad rast dabisko ceļu uz mērķi. T.i. iet pa tā cilvēka domu ceļu, ko virzīt. (to bieži nevar, jo katram sava pieredze, bet esot vērīgam, kkas var sanākt).
Šo skatpunktu laikam ievēroju brīdī, kad no atsevišķām lietām bailes pašam ir mitējušās. Arī aiz tā vienkāršā iemesla, ka ir pietiekami daudz reizes darītas.
Šis viss stāsts gan nav par attiecībām ar pretējo (dzimumu).
bet daro šodien apmēram neko. vien vakarā šaušana.
tā negribas līst laukā, ka pat neesmu bijis jūrā (kur auksts) un skriet vai tenisu spēlēt. Un guļu arī... līdz 9ņiem. Protams pirmo reizi pamostos pirms 7ņiem, bet snaužu tālāk.
vēl... man patīk, ka cibā varu rakstīt tā pseidoatklāti. t.i. publiski, bet zina tikai nedaudzi. Nav daudz lieku uzmācīgu nu vvs smagu komentāru. |
|
|
