| |
[14. Okt 2013|02:40] |
Pirmie vārdi par ceļu.
Sākt no beigām. Tagad sveicieni no Gliemezīša, kas super darbojas.
Tad es te braucu šurpām, to daru samērā reti, skaitāmas reizes un kilometrus. Varbūt zem 1000ša. Pēdējā gājienā simts ar astīti.
Tur Lisabona, kur divas pilis. Viena uz ūdens, otra liela. Lielajā nav nekas īpašs, tāpēc mazliet maldīgs priekšstats par pilsētu.
Sešas stundas miega ir maz. Skriet nevajagot, saka Lelde. Mēs rīt neko nevarēšot padarīt. Redzēsim, kurš un cik daudz.
Tagad man ir sajūta, ka... grib manu gulēšanu. Bet varbūt tā nav?
Cilvēki. Tas ir interesantāk kā mājas vai koki.
Portugālē ir redzami atkal nelaimīgāki cilvēki. Ir redzams pa kādam ubagam. Lielajās pilsētās strādā bāru u.c. iekšā rāvēji.
Cilvēki Spānijā smaidīgāki. Laime, tas ir kaut kas cits, vismaz manā leksikā. Kā Muskatieru dziesmā. Katram gribas kaut ko dabūt, katram kaut kas, kaut kas tiek.
Man par L jādomā. Kas, kā. Vai tie ir kompleksi, kādi, kāpēc un ko darīt.
Par sevi paspēšu, visu dzīvi būsim vēl kopā.
Bez ziņām un tviter/draugiem/feisbuk jaunumiem var tīri labi iztikt. Uz ēpastu atnāca kas vērtīgāks.
Vēl bija tik daudz kas, viss strauji dziest. Svarīgākais, ka/ja cilvēki mainītos. Sapņot spētu enerģiski.
Pirmā daļa beidzās ar kritienu pie Plasenzuelas, kur L leca klēpī.
Trešā daļa sākas, ar labo kāju, kas man raustās no L plaukstas pieskāriena. |
|
|
